Filmē pārkāpējus

Ierīkot videonovērošanas sistēmu skolā izvēlas ne tikai drošības nolūkos. Tā arī palīdz novērst un atklāt zādzības, bojājumus, fiziskus draudus personālam un skolēniem.

Vaiņodes vidusskolā videonovērošana telpās ir jau padsmit gadu, rēķina direktors Zigmunds Mickus. Kad sistēmu uzstādīja, viņš strādāja par Vaiņodes novada domes priekšsēdētāja vietnieku, tāpēc zina, ka vajadzēja vien finanses, un viss.

“Ir dažādi skolēni, dažādas situācijas.

Kāds sabojājis sienu, izsitis caurumu vietā, kur ir kamera.

Cits bērns nometis otra bērna jaku uz grīdas un aiz dusmām samīdījis. Kameras ir galvenokārt tāpēc, lai konstatētu faktus, iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumus, kas nav citādāk pierādāmi kā vien ar ierakstiem,” Z. Mickus paskaidro.

Vaiņodes vidusskolā videokameras ir gaiteņos, pie ieejas virsdrēbju ģērbtuvē, sporta hallē gaitenī. Bijuši gadījumi, ka kādam bērnam sporta stundas laikā ģērbtuvē pazūd nauda; tad var zaglēnu atrast.

Monitors ar kameru attēliem neesot ieslēgts visu laiku, un ikdienā neskatoties, kas notiek skolā, taču šādās situācijās ierakstus izmanto.

Ekrāns atrodas mācību kabinetā, tam pieeja ir direktoram un datorspeciālistam.

“Neviens pat neiedomājas, ka varētu ko apskatīt. Bērni arī nezina, kur videonovērojumi tiek ierakstīti,” atklāj Z. Mickus.

Uz jautājumu, kas skolā mainījies kopš kameru uzstādīšanas, viņš atbild, ka to īsti nevarot zināt.

“Pirms padsmit gadiem situācija bija citādāka, bērni mainās ik pēc pāris gadiem, tāpēc grūti pateikt. Pašlaik skolā nav tādu gadījumu, ka vajadzētu veikt izmeklēšanu. Šogad vēl ne reizi neesmu gājis skatīties kameru ierakstus tāpēc, ka būtu kas noticis,” Z. Mickus gan nevar apgalvot, ka situācija uzlabojusies kameru dēļ.

Varbūt bērni kļuvuši apzinīgāki un tāpēc nebojā ne skolas, ne citu skolēnu mantu.

Savukārt Nīcas vidusskolā videonovērošanas nav.

Direktors Mārcis Priedītis šogad sācis vadīt izglītības iestādi, tāpēc nebūtu īsti pareizi viņam jautāt, aiz kādiem apsvērumiem videonovērošanas sistēma nav uzstādīta.

Viņam gan ir lakoniska atbilde: “Kārtība mūsu izmēra skolā ir vieglāk nodrošināma nekā lielākās solās.” Tātad – visi visu redz, reaģē un nokārto bez ierīču palīdzības.

Ar vērošanu nebiedēt!

Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolas skolas padomes priekšsēdētājam Oskaram Špickopfam ir stingra nostāja: videonovērošanai skolā jābūt pamatotai.

Viņš atbalsta, ka novēro skolas pagalmu un pieguļošo teritoriju, jo to nav iespējams noslēgt, tur vairāk pastāv drošības riski un draudi nekā skolas iekšienē.

Savukārt

nepieņemamas būtu kameras mācību kabinetos.

To uzstādīšana attaisnota ir koplietošanas gaiteņos, bet arī ne tik daudz, ka bērns nevar brīvi justies, izgājis starpbrīdī, saka O. Špickopfs.

Tētis par šo tēmu runājis ar saviem bērniem, kad viņi uzsāka skolas gaitas, jo jautāja, kāpēc skolā kameras. Tāpat skolā skolotājiem un skolas vadībai ir jāspēj pastāstīt bērniem un vecākiem, kādā nolūkā ir videonovērošana.

Svarīgi, lai katrs neimprovizētu pa savam, bet izskaidrotu būtību, uzsver O. Špickopfs.

“Nav pieņemami, ka skolotājs kameras izmanto iebaidīšanai un saka skolēnam: “Tevi vēro, un, ja tu nemācēsi uzvesties, to redzēs direktore.”

Šādi teikt nekādā ziņā nedrīkst, jo tāds nav mērķis, kāpēc kameras uzliktas. Tās nedrīkstētu izmantot par kontrolējošu, audzinošu elementu.

Mums bērnam jāiemāca vērtības un jāieaudzina uzvedība,

jo viņš uzturas arī ārpus skolas. Visur jāmāk uzvesties kā pieklājīgam cilvēkam.”

Aizputes vidusskolā kameras ir vairāk koridoros, kur pamatā skolēni uzturas starpbrīžos. Jaunieši pret tām izturoties tā, it kā novērošanas nebūtu.

“Katrā ziņā es kameras ikdienā nejūtu. Domāju, ka arī tad, ja tās nestrādātu, situācija skolā daudz nemainītos.

Pati pieredzēju šajā mācību gadā kautiņu starp mazākiem skolēniem; viņiem vienalga, vai kameras ir vai nav,” 11.a klases skolniece Līva Uzare domā, ka videonovērošana diez cik neietekmē disciplīnu.

Pēc dūru vicināšanas video ierakstos var noskaidrot vaininiekus. Līva dzirdējusi no vecākiem vidusskolēniem, ka tad, kad viņi bastoja stundu, skolotājs esot monitorā meklējis, kur aizbēgušie atrodas.

“Mani arī brīvstundā meklēja ar kamerām. Esmu aktīva līdzpārvaldē, reizēm mani ātri jādabū rokā, lai nokārtotu kādu jautājumu, bet ne visi zina telefona numuru,” meitene atceras gadījumu, kad palīdzēja monitors.

Piekļuve jāizvērtē

Valsts skolās videomateriālu pārzine ir pašvaldība, un tās datu aizsardzības speciālists izvērtē, kurām atbildīgajām personām atļaut piekļuvi videomateriāliem.

Nav noteikts, cik cilvēku drīkst skatīties ierakstus, bet piekļuvei jābūt objektīvi izvērtētai, “Kurzemes Vārdam” skaidroja Datu valsts inspekcijā (VDI).

Gadās dažādas situācijas, kad arī cilvēkam no malas jāskatās videoieraksts, bet atbildīgās personas parasti ir skolas direktors, apsargs, pašvaldības iestādes darbinieks, IT speciālists – uzskaita VDI konsultants.

Protams, arī policija, kam, veicot izmeklēšanu, atļauta pieeja ne tikai skolu novērošanas videomateriāliem, bet jebkurai noderīgai informācijai.

Ļoti iespējams, ka ir vecāki, kuri nepiekrīt, ka viņu bērnus novēro.

Vai inspekcija saņēmusi vecāku sūdzības? Jā, šādi zvani bijuši, taču tie esot saistīti nevis ar stacionāras kameras uzstādīšanu, bet ar to, ka klasesbiedri nofilmējuši cits citu un uzņemto publicējuši internetā.

Varētu būt, ka ir kāds slepus veikts audioieraksts, ko var izmantot strīdus situācijas noskaidrošanai. Vai nu skolotājs izteicies, kā nevajadzētu, vai arī viņš var pierādīt, ka skolēnu dēļ klasē gaisotne nav atbilstoša mācību darbam.

Tie ir izņēmuma gadījumi un vairāk saistīti ar pierādījumu iegūšanu, kad konfliktsituāciju risina ar skolēnu un vecākiem.

“Piekrišana nav vienīgais tiesiskais pamats videonovērošanas kameru uzstādīšanai skolā. Pašvaldība var izvērtēt to nepieciešamību, balstoties uz normatīvajiem aktiem vai sabiedrības interesēm, un tādā gadījumā neviens neprasīs, vai vecāki ir ar mieru,” skaidro DVI.

“Līdzīgi kā lielveikalos, kur videonovērošanas kameras uzstādītas un neviens pircējiem nejautā, vai viņi grib, lai nofilmē.

Videonovērošana ir balstīta uz tiesisko pamatu, kas paredz, ka neprasa piekrišanu.”

Kā jebkur citur, tā arī skolās kameras nedrīkst atrasties vietās, kuras saistītas ar paaugstinātu privātuma aizsardzību, piemēram, ģērbtuvēs, dušas kabīnēs, tualetēs.

DVI esot lūgts atbildēt, vai drīkstētu uzstādīt kameras tualetes daļā, kurā nevar redzēt podus, jo tur skolēni smēķē.

Datu valsts inspekcijas viedoklis bija – nedrīkst! Tualete paredz privātuma aizsardzību arī telpas daļā, kurā neredz kabīnes.

Policija izmanto videoierakstus

Vai pašvaldības policija ir izsaukta uz skolām, kad videonovērošanas kameras fiksējušas pārkāpumus vai situācijas, kurās nepieciešama policistu iejaukšanās?

Dienvidkurzemes novada Pašvaldības policijas priekšniece Ieva Ilstere atbild, ka izglītības iestāžu darbinieki ir izsaukuši pašvaldības policiju, kad savām acīm redzējuši pārkāpumu skolā vai ārpus telpām.

“Šādi gadījumi mums ir ierastāki. Tie mēdz būt dažādi pārkāpumi – gan iereibušas personas skolas tuvumā, gan klaiņojoši suņi, arī suņi bez pavadas, satiksmes noteikumu neievērošana.

Cik man zināms, skolās nav darbinieka, kas regulāri uzraudzītu videokameru fiksēto,” vienlaikus policiste atzīmē, ka skolu vadība un darbinieki ātri reaģē paši uz pārkāpumiem skolā vai tās teritorijā un ziņo par tiem policijai.

Policisti gan izmantojuši izglītības iestādēs esošos videoierakstus, lai atklātu kādu pārkāpumu. Tas galvenokārt ir bijis saistībā ar administratīvā pārkāpuma atklāšanu, sabiedriskās kārtības pārkāpumiem.

“Vairāk videoieraksti izmantoti, lai palīdzētu Valsts policijas kolēģiem atklāt kādu noziegumu. Taču [Grobiņas] skolas tuvumā to nav bijis daudz, bet lauku skolu teritorijās – vispār nav bijuši.

Turklāt, kā jau mūsdienīgā vidē, ja skolā notiek pārkāpums, tas ir nofilmēts ar pašu skolēnu telefoniem, videoieraksts nonāk kādā no sociālajiem tīkliem vai līdz pieaugušajiem un policijā,” I. Ilstere min konkrētu gadījumu, ka ar šādu ierakstu konstatēja vardarbību skolā skolēnu vidū.

Mūsdienās videokameras ir pierastas.

Dienvidkurzemes policijas priekšniece uzskata, ka tām noteikti jābūt arī izglītības iestādēs un pie tām.

Kameras ir būtisks līdzeklis, lai uzlabotu drošību, novērstu vardarbību, fiksētu nepiederošas personas, pēc tam – arī pierādīšanas līdzeklis, lai objektīvi izvērtētu konfliktsituācijas un pārkāpumus.

“Ir preventīvs efekts, kas var mazināt vardarbības, vandālisma un citu darbību risku, zinot, ka iestādē un ārpus tās veic videonovērošanu,” I. Ilstere gan uzsver, ka vadībai vienmēr būtu jāpadomā arī par skolēnu un darbinieku privātumu.

Vietas, kur ieteicams uzstādīt videonovērošanas kameras, ārpus telpām ir pieguļošā teritorija, iestādes perimetrs, sporta laukumi, stāvlaukumi.

Telpās – iestādes ieeja, izeja, koridori, kāpņu telpas.

Parasti skolas personāls zina gan vietas, kurās iespējams kāds drošības risks iestādē, un, nepārkāpjot privātumu, arī zina, kur uzstādīt kameras.

Skolēni paši izvērtē, kā rīkoties

Jeļena Mihailova, Liepājas Liedaga vidusskolas, Rietumkrasta vidusskolas un Piemares pamatskolas psiholoģe

Mēs zinām, ka šobrīd jau gandrīz katras skolas gaiteņos ir kameras. Tās ir paredzētas, lai disciplinētu skolēnus. Ierakstus varam arī izmantot, lai pārbaudītu kāda sniegto informāciju.

Bērni par to, ka viņi tiek novēroti, vienmēr ir informēti.

Diemžēl tāpat viņi bieži vien zina, kur nav kameru, kur var brīvāk justies un uzvesties. No psiholoģiskās puses, tas ir pilnīgi saprotams, jo brīvībai arī ir jābūt.

Jautājums šajā gadījumā ir par to, vai šis bērns, jaunietis māk brīvību izmantot pareizi un kontrolēt uzvedību – nedarīt citiem pāri un nenodarboties ar neatļautām lietām.

Neesmu papētījusi, vai novērojama bērnu uzvedības atšķirība skolās, kurās ir kameras, un skolās, kurās nav.

Tomēr domāju, ka skolēni neuzvedas ievērojami citādi, ja zina, ka notiek videonovērošana.

Pirmkārt, skolas dzīve ir ļoti aktīva. Otrkārt, mēs jau esam pārliecinājušies, ka skolēni zina, kur ir šīs kameras. Citreiz nākas dzirdēt: “Es zināju, ka tur nav kameras!”

Arī ar mobingu ir tā, ka tas visbiežāk notiks tieši tajās vietās, kur to nevar redzēt vai nofilmēt, kur līdzās nebūs pedagogi.

Esot informēti par novērošanu, skolēni paši izvērtē, kā rīkoties. Bet tas savukārt norāda uz to, ka viņiem ir svarīgi zināt, kurās vietās mēs viņus redzam un sekojam līdzi viņu darbībām un kurās ne.

Protams, skolēnu attieksme un uzvedība šajā kontekstā ir ļoti individuāla. Ja ir problēma, ja bērnam ir trauksme vai kaut kāda emocionāla trauma, tad tur nevar palīdzēt nekāda videonovērošana.

Var būt arī otrādi. Piemēram, skolēns uzvedas vēl izaicinošāk tieši tādēļ, ka tur ir kamera. Psiholoģiski tā ir zīme mums, ka nepieciešama palīdzība.

Mums, pieaugušajiem, ir uzdevums to saprast.

Domāju, ka videonovērošanai skolās ir jābūt. Vismaz tādā veidā varam redzēt, vai kādam ir nepieciešama palīdzība.

Mums ir svarīgi šo informāciju iegūt. Un, ja pēc ierakstiem šķitīs, ka tur ir dziļāka problēma, tad tam arī varēsim pievērsties.

Uzziņai

Videonovērošanas sistēmas Dienvidkurzemes novada skolās*

Ir uzstādīta Aizputes, Dienvidkurzemes 2., Priekules, Vaiņodes, Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolā, Dzērves, Kalētu Mūzikas un mākslas, Kronvalda Ata Krotes, Māteru Jura Kazdangas, Padures, Vērgales, Aizputes pagasta, Kalvenes, Pāvilostas pamatskolā.

Nav uzstādīta Nīcas vidusskolā, Durbes, Mežupes, Rucavas pamatskolā.

*Dažviet videokameras tik nolietojušās, ka darbojas nekvalitatīvi.

Avots: Dienvidkurzemes izglītības iestādes

Iniciatīva

Portālā “Mana balss” izsludināta parakstīšanās par iniciatīvu uzlabot drošību skolās, uzstādot videonovērošanas sistēmas, kas palīdzētu efektīvi risināt un novērst skolēnu savstarpējo bulingu, konfliktus starp skolēniem un ar skolotājiem, seksuālās uzmākšanās draudus, kā arī citas vardarbības un emocionālās drošības problēmas.

Sabiedrība iegūs drošāku izglītības vidi, kas samazinās potenciālos drošības draudus un veicinās taisnīgumu konfliktsituāciju risināšanā starp skolēniem un skolotājiem.

Videonovērošana nodrošinās ātrāku un efektīvāku policijas darbu drošības incidentu izmeklēšanā, vienlaikus saglabājot atbilstošu personas datu aizsardzību un privātuma ievērošanu saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

11. novembrī iniciatīvai bija 451 paraksts. Lai to iesniegtu Saeimā, jāsavāc 10 000 parakstu.

Avots: manabalss.lv

Es domāju tā: Vai manāt, ka jūs novēro?

Stella – strādā:

– Nē, tam nepievēršu uzmanību. Zinu, ka daudzviet izliktas novērošanas kameras. Ja kādam nepatīk, ka viņu publiskā telpā novēro, tā viņa personīgā problēma. Varbūt tādiem cilvēkiem ir ko slēpt?

Es uzskatu, ka novērošanas kameras ir mūsu drošībai un izmeklēšanai, ne jau kam citam.

Līga Lagzdiņa – strādā:

– Kamerām uzmanību nepievēršu, bet atbalstu, ka tās strādā. Jo tā ir drošība visiem. Arī pret to man nav iebildumu, ja novērošanas kameras izliek skolu publiskajās telpās.

Tagad bērni mēdz būt dažādi, tāpēc drošībai jābūt. Ja ir ieraksts kā pierādījums notikušajam, tad viss skaidrs. Ja ieraksta nav, tad ir tikai vārds pret vārdu.

Ilona Mūrniece – pārdevēja:

– Neko nemanu, uzmanību nepievēršu, bet ļoti labi, ka tās ir. Nekad jau nevar zināt, kurā brīdī notiek kaut kas slikts.

Veikalos noteikti vajag kameras un arī pārdevējas zina, uz ko jāskatās, kam jāpievērš uzmanība. Tās noteikti vajadzētu vēl vairāk, bet … ir cilvēki, kuri zog tik un tā.

Linards Zīlmanis – pensionārs:

– Es neko nemanu. Kad vēl strādāju celtniecībā, zinājām, ka objektos ir kameras, lai zagļi nezagtu. Ja uzstāda kameras, tad ar konkrētu nolūku. Tām jāpalīdz, lai gan zagļi arī nav ar pliku roku ņemami.

Es neesmu pret to, ka skolās izvieto kameras, jo pastāv gan mobings, gan cita veida pāridarījumi. Pieļauju, ka novērošanas dēļ daudzi tomēr valdās un nepārkāpj noteikumus.

Agris – strādnieks:

– Tā kā man nav nekādu ļaunu nodomu, tad pret video novērošanu izturos neitrāli. Man vienalga, vai kameras ir vai nav. Ja man būtu slikti nolūki, tad gan ievērotu!

Skolās mūsdienās kameras vajag, jo bērni var būt neaprēķināmi. Tualetēs vai pārģērbšanās telpās gan var iztikt bez. Drošība ir vajadzīga un svarīga.