“Gājputnu atgriešanās norit “pēc grafika”,” smaidot apliecina ornitologs un portāla “Latvijasputni” administrators Kārlis Millers, norādot, ka netipisku, “izlecošu” faktu vai novērojumu šopavasar neesot. Cīruļi, Kanādas zosis, niedru lijas, pelēkvaigu dūkuri, jūrasžagata, prīkšķe – tie ir tikai daži spārnaiņi, kas mūspusē jau ir atradusi ceļu uz mājām.

“Ja man jautā, vai ir kādi netipiski vai “izlecoši” fakti attiecībā uz pavasara migrantu atgriešanos, tad jāsaka, ka pagaidām nav nekas īpaši izceļams. Ir kādām sugām dienu agrāk, kā līdz šim, novērots pirmais atlidojošais īpatnis, bet, vidēji ņemot, nav īsti ko atzīmēt. Viss norisinās ierastajā gaitā,” apliecina K.Millers, un teic, ka migrācija, salīdzinot ar pagājušā gada pavasari, ir vēlāka. Pirmie pavasara vēstneši pamanīti februārī Nīcas laukos – zosis, ķīvītes, lauku cīruļi. “Dienvidrietumu Latvijas stūris kā ierasts ir pirmais, kur viņus redz. Esam tādā kā izredzēto statusā. Un tad jau vēlāk tie parādās arī pārējā valsts teritorijā,” skaidro ornitologs.

Šobrīd atlidojuši tā saucamie tuvie migranti, skaidro K.Millers. Tālie, kas ziemo Āfrikā un aiz ekvatora, piemēram, tādi sīkputni kā ķauķi, vālodzes, vēl esot tikai ceļā.

“Zosis, cīruļi, mājas strazdi, gulbji – tie visi ir tuvie migranti, kas ziemu pavadījuši tepat Eiropā. Un, aukstumam un sniega segai, ledum atkāpjoties uz ziemeļiem, attiecīgi seko līdzi.”

Talsu novadā pagājušajā nedēļā jau novērots baltais stārķis, par to, vai kāds eksemplārs nav manīts arī mūspusē, K.Milleram ziņu nav. Ornitologs skaidro, ka dēļ savām ziemošanas vietām stārķu atgriešanās Latvijā nenotiek pa piekrasti. “Zosīm un lielai daļai citu putnu migrācijas ceļš iet gar Baltijas jūras krastu, līdz ar to Liepāja ir tieši ceļā. Bet ir dažas sugas, kuras lido pa citu trajektoriju. Stārķi ir viņu vidū, viņi vairāk lido pa iekšzemi, Centrāllatviju, un pie mums līdz ar to parādās ar nokavēšanos. Bauska, Dobele – tur stārķu jau ir diezgan daudz, pie mums varētu parādīties pat pēc vairākām dienām vai nedēļas.”

Ja ir interese vērot gājputnu atgriešanos, nekas nav nokavēts, norāda K.Millers, un teic, ka viss vēl esot tikai priekšā. “Patreiz tikai viena neliela daļa ir atgriezusies gan sugu ziņā, gan arī skaitliski. Daļa no tiem putniem, kas ir patreiz Latvijā, noteikti lidos tālāk uz ziemeļiem, viņi pie mums ir “caurbraucot”. Bet būtībā, jā, šobrīd ir īstais brīdis, kad doties dabā vērot putnus. Un to varēs darīt arī aprīlī.” 

“Liepāja ir ļoti pateicīga vieta putnu vērošanai,” zina teikt K.Millers. “Manā skatījumā – viena no top vietām Latvijā, jo šeit putnus iespējams vērot un dzirdēt principā visu cauru gadu. Arī ziemā pie mums ir daudz kā interesanta. Ir patiesībā vairākas vietas, kurp doties iepazīt putnus, nav nemaz kaut kur speciāli jābrauc ārpusē. Ļoti laba vieta vērošanai ir ezers, laipa Lauku ielas galā, Golodova dambis, kur arī uzbūvēts vērošanas tornis, Dienvidu mols. Piejūras parks vispār pavasarī ir ļoti interesants.”

“Nē, līdz šim nav gadījies un trāpījies novērot aizdomīgi mirušus putnus,” noraida K.Millers, kad valstī izsludināta trauksme attiecībā uz putnu gripas draudiem. Arī no citiem Latvijas kolēģiem neesot nekas dzirdēts.

“Sīkputnus visdrīzāk neviens beigtus arī nepamanīs,” spriež K.Millers, “bet gulbjus vai citus lielākus putnus gan tomēr varētu ieraudzīt un atrast vai nu liedagā vai ezermalā, pie kādām ūdenstilpēm.” Taču šobrīd aizdomīgi skati nav redzēti un neviens neko neesot arī ziņojis. K.Millers pats putnus arī gredzeno. Tas, ka ar spārnaiņiem sanāk tiešais kontakts, šķiet, ka ornitologu nesatrauc: “Protams, pastāv kaut kāds zināms risks tam visam. Bet tā jau nav vienīgā slimība, ir daudz citu, kas arī putnu vidū izplatās.”