KLĒRA ANDERSONE-SAFRONOVA dzimusi un uzaugusi ASV, Floridas štatā. Šobrīd viņa kopā ar vīru latvieti Edgaru jau otro gadu dzīvo Salacgrīvas novada “Rostēs”. Brīdī, kad pie abiem viesojamies, viņi gatavojās pusdienām, ko siltā laikā ietur pagalmā.

Pie galda Klērai, Edgaram un abu dēliņam Ozolam bieži pievienojas viesi. Pāris uzņem savā saimniecībā brīvprātīgos strādniekus, kuri vēlas iepazīt Latviju un apmaiņā pret naktsmājām palīdz saimniecībā. Šoreiz tie ir divi britu jaunieši. Klēra stāsta, ka viņi te sabijuši jau kādu laiku, bet 23. jūnijā dosies mājās. Viņasprāt, briti nav izvēlējušies īsto brīdi prombraukšanai. Pirkuši lidmašīnas biļetes dienā, kad tās ir lētākās. “Kāds pārsteigums!” sasmejamies, jo retais grib atstāt Latviju Līgo dienā. Klēra stāsta, ka Jāņus svin divas reizes – gan īstajos saulgriežos, gan kalendāra noteiktajā datumā. Amerikāniete apbrīno to, ka latvieši saglabājuši saulgriežu svinēšanas tradīcijas. Abi ar vīru apceļojuši Skandināvijas valstis, kur arī atzīmē vasaras vidu, bet pārsvarā tikai ar ballīti. Turpretī Latvijā var sajust, ka saglabātas senās tradīcijas.

Klēra ar Edgaru iepazinās Spānijā. Viņš kopā ar brāli grasījies ar autostopu doties uz Āfriku, viņa ar draudzeni – apskatīt Eiropu. Satikšanās abu plānus izmainīja un viņi nolēma tālāk doties kopā. Savulaik daudzas valstis apbraukāja, piestrādājot fermās un citur, kur vajadzīgas darba rokas. Viņus uzņēma tāpat, kā Andersoni-Safronovi šobrīd uzņem citus ceļotājus. Ceļš pārim daudz iemācījis. Abiem ir arī oficiāla izglītība: Edgars studējis retoriku un komunikācijas zinātnes paralēli keramikai un franču valodai, Klēra – spāņu literatūru. Taču daudz vērtīga viņi apguvuši pašmācības ceļā. Edgars prot darināt sniega kurpes, keramiku un citas lietas, Klēra auž. Viņas darbnīcā ir lielās stelles, uz kurām top paklāji un citi darbi. Amerikāniete zina aušanas paņēmienus, ar kuriem var strādāt jebkur. Kad abi ceļoja, piepelnījās, pārdodot savus rokdarbus. Klēra tos tirgo interneta veikalā etsy.com. Tur var iegādāties arī nelielas stelles un citus Andersonu-Safronovu izgatavotus aušanas piederumus. Pāra pirmā dzīvesvieta Latvijā bija Gulbenē, tur abu darbnīcas durvis bija atvērtas ekskursantiem un radošo darbnīcu dalībniekiem. Amerikāniete priecīgi stāsta, ka savam interneta veikalam atraduši labu sadarbības partneri netālajos Limbažos. Tas ir deviņdesmitgadnieks Gunārs Saknītis, kurš gatavo saivas. Abi viņu arī apbrīno par dzīvessparu tik cienījamā vecumā.

“Rostes” nav gluži tradicionāla neliela ģimenes māja. Divstāvu nams celts pagājušā gadsimta 50. gados, tajā bijuši dzīvokļi četrām ģimenēm. Māju Andersoni-Safronovi pamazām remontē. Daļa istabu jau iekārtotas tā, kā viņi vēlas, citas vēl top. Namā valda mājīga un ļoti radoša noskaņa – sienas rotā mākslinieciski priekšmeti, kas ir gan pašu roku darbs, gan stāsta par dažādām zemēm. Uz grīdas ir Klēras austi celiņi. Izlēmuši, ka otrajā stāvā būs dzīvojamās telpas, pirmajā – darbnīcas. “Sākumā gribējām, lai ir latviešu lauku sēta ar daudz ēkām. Taču šādi ir labāk, jo viss zem viena jumta,” secina Klēra.

Lai gan viņi droši vien varētu dzīvot jebkurā pasaules malā, abi ir izvēlējušies Salacgrīvas pusi. Tieši šī vieta visvairāk atbilst tam dzīvesveidam, kāds viņiem tīk. Tā ir īpaša pat pēc Latvijas standartiem. Viņu mājas ir krietnu gabalu no Salacgrīvas, pie ceļa, kas ved gar Salacu Igaunijas robežas virzienā. No pārējām pusēm Rostes ieskauj mežs un upe. “Te viss ir tā, kā mums patīk,” teic Klēra. Viņa ar aizrautību vēro gadalaiku maiņu aiz loga. Abi priecājas, ka laukos dzīve tomēr ir mazliet lēnāka nekā pilsētā. Jautāta, kāda pēc dzīves Floridā šķiet Latvija, Klēra atminas, ka pirmajā šeit pavadītajā vasarā domājusi – saules te praktiski nav. Nu sajūta esot mainījusies. Tagad viņa novērtē Latvijas gadalaikus, un dzimtajā vietā vasaras jau liekas par siltām. Jā, abi mēģinājuši apmesties arī Klēras dzimtenē. Taču ASV ārzemniekiem, kuri precējušies ar vietējiem, apmesties uz dzīvi nav vienkārši. Jāpierāda, ka laulība ir īsta, nevis noslēgta, lai tiktu pie uzturēšanās atļaujas. Salīdzinājumā ar to Latvijā Klēra pieņemta atplestām rokām – par nepieciešamo dokumentu kārtošanu samaksāja aptuveni 30 eiro un jau pēc mēneša varēja šeit dzīvot un strādāt.

“Rostes” kļuva par abu dēliņa pirmo dzīvesvietu. Tagad viņam jau ir gads un trīs mēneši. Puisim dots rets vārds – Ozols. Latvijā ir vēl tikai viens zēns, kam Ozols dots kā otrais vārds. Klēra ievērojusi, ka mums ir daudz meiteņu, ko sauc ziedu un citos dabas vārdos – Gundega, Madara utt. Šāda tipa vīriešu vārdu, viņasprāt, esot mazāk. Kāpēc ne Ozols? Cilvēki gan vispirms domā, ka tas ir uzvārds, pēc tam saka: “Cik interesanti!” Vien angliski tas neesot labskanīgs, bet varbūt mammas dzimtenē mazo varētu dēvēt par Oziju, vecāki viņu sauc par Ozīti.

Novēlējums Latvijai

Klēra secina, ka Latvija ir maza valsts ar lielu kultūru, kas saglabājusi daudz no raksturīgā. Latvijā cilvēki ir tuvi dabai, daudz par to zina. Latvieši esot mierīgi un nebūt ne tik dusmīgi, kā reizēm liekas. Kad sāc sarunu, viņi smaida, ir laipni. Amerikāniete novēl mums atcerēties, ka Latvija ir daudz senāka par oficiālajiem 100 gadiem. Viņasprāt, mūsu senči saglabāja savu kultūru par spīti lielām grūtībām. Šobrīd mēs varam svinēt, ka vēl esam, ka ir tauta ar tradīcijām un vērtībām, kas jāsargā.

Vārdnīca

Cheers! – Priekā! (pirmais vārds, ko Klēra iemācījās latviski)

Enjoy your meal! – Labu apetīti!

Good luck! – Laimīgi!

Smoked fish – kūpināta zivs (tā viņai ļoti garšo)

Country – lauki (tā Klēra apraksta vietu, kur dzīvo)

Blueberries and Mushrooms – mellenes un sēnes (lietas, ko Klēra ļoti mīl)

Meadows – pļavas (tās viņai patīk)

Oak – Ozols (dēla vārds)

Recepte

“Mums ir pasaules virtuve latviešu stilā!” par ģimenes iecienītāko ēdienu saka Klēra. Ģimene ēdiena gatavošanā izmanto gadalaikiem raksturīgos produktus. Šobrīd viņi bauda nātru pesto. Salasītās nātres noplaucē ar vārītu ūdeni, lai nedzeļ, pievieno meža ķiplokus, eļļu un sieru. Ar šo mērci var ēst gan makaronus, gan kartupeļus. Nātres labprāt liek klāt arī citiem ēdieniem. Klērai ļoti garšo kūpināts speķis. Piecus gadus līdz brīdim, kad atbrauca uz Latviju, viņa bijusi veģetāriete, bet, ieraudzījusi speķi, teica: “Es gribu!”

Neparasti

Kad Klēra pirmo reizi Latvijā apmeklēja pirti, šķita amizanti tas, kā izskatījās pārējie. Visiem latviešiem galvās bija filca cepurītes, kas amerikānietei likās jocīgas. Vēl viņa smaidījusi par latviešu radiem, kuri, apciemojot ģimeni ASV, aizrautīgi bildēja palmas. Floridietei tās nešķiet īpašas uzmanības vērtas. Tad Edgars Klērai atgādinājis, ka viņa, pirmo reizi viesojoties Latvijā, ar tikpat lielu interesi iemūžinājusi bērzus…

Projekts “Latvija – tie esam mēs visi”, nr. 2017.LV/MA/MT/01.

Mērķprogramma “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā diasporai, mazākumtautībām un personām ar invaliditāti”.