Uz
dzīvnieku patversmi “Lauvas sirds”, ko Liepājā atvēra
pirms nepilniem diviem gadiem, cilvēki dodas arī vienkārši tāpat
– lai apmīļotu tur esošos minkas vai izvestu garākā pastaigā
suņus. Sajūtas pēc tam? Divējādas, viņi saka, taču pozitīvā
tomēr ir vairāk.

Pagaidu
pieturvieta

Meldra
Gineite ar savu vīru Mārtiņu dzīvnieku patversmē “Lauvas
sirds” viesojusies vairākkārt. “Sākumā it kā braucām
pie kaķiem, jo mums pašiem mājās ir veseli trīs, tos vienkārši
mīlam,” atceras liepājniece, “taču, ieraugot suņus,
nospriedām, ka nav jau grūti ar viņiem iziet pastaigā.” Un
nu – kā brīvdienas un gribas tās pavadīt jēgpilni – abi,
paņemot līdzi ciemkukuli, brauc uz “Lauvas sirdi”. Ne
tikai pie minkām, bet arī suņiem.

“Parasti
izejam pastaigā ar to, kurš vismazāk tai dienā ir gājis vai arī
kurš sunītis vienkārši ir brīvs,” kā Gineiši tiek pie
pavadoņa, pastāsta Meldra. Pastaiga ilgstot no 40 minūtēm līdz
stundai. Atkarībā no tā, cik ilgi to vēlas četrkājainais
draugs. Patversmes apkārtne pastaigām esot ļoti piemērota –
pāri ielai esot forti, tuvumā mazdārziņi, kā arī Pulvera iela
ar celiņu gājējiem.

“Līdz
šim ļoti nīgrs vai dusmīgs suns mums nav gadījies. Reiz šādas
pastaigas laikā satikām vienu citu saimnieku, kurš savējo bija
palaidis vaļā. Iznāca neliela saķeršanās, taču viss beidzās
labi,” Meldra priecājas, ka līdz šim nekādu nopietnu
incidentu nav bijis. “Patversmes darbinieki parasti pastāsta,
vai ir kādas īpašas lietas, ko mums, vedot pastaigā konkrēto
suni, būtu jāzina. Atceros, ka vienam nepatika, ja viņam pieskārās
pie auss. Tāpat brīdina, ja suns ir straujākas dabas. Tad to dod
tam, kurš dzīvnieku var valdīt.”

Parasti
pēc pastaigas ar četrkājaino draugu tiek uzņemts arī kāds foto,
ko pēcāk ievieto savos sociālajos tīklos, pievienojot aprakstu.
“Darām to ar mērķi – varbūt kādam iekrīt acīs,”
Meldra cer, ka viņu aktivitātēm varētu būt veiksmīgs iznākums.
“Varbūt kāds atrod sev jaunas mājas.”

Pēc
patversmes apmeklējuma Gineiši vienmēr jūtoties pozitīvi,
absolūti pretēji tam, kā varbūt varētu šķist. “Jā,
paziņas un draugi dažkārt atsaka, kad piedāvājam, vai arī
negrib aizbraukt pie suņiem,”
pieredzējusi liepājniece, “jo viņi
uzskata, ka būs grūti tieši emocionāli. Bet patiesībā tur nemaz
tik nomācoši nav.” Viņa paskaidro: “Tu redzi, ka
dzīvnieki mainās, viņi atrod jaunus saimniekus. Pārņem liels
prieks, kad nākamajā reizē redzi, ka neviens no tiem suņiem, kas
bija, vairāk nav, jo ir atraduši jaunas mājas.” Ilgāk gan
uzkavējas tie, kas ir jau cienījamākā vecumā.

Meldra
saka: “Es patversmi uztveru kā tādu pieturvietu dzīvnieka
dzīvē. Starp veco, kur kaut kas ir sagājis greizi, un tuvojošos
jauno dzīvi –, iespējams, daudz labāku. Gribu teikt, ka nevajag
baidīties no tā, ka aizbraucot būs jāraud, jo tur nemaz tik
bēdīgi nav.”

Doties
uz patversmi draudzēties ar zvēriņiem šādā veidā, Meldrasprāt,
ir ļoti laba iespēja ģimenēm ar bērniem, kam varbūt sadzīves
apstākļi nav piemēroti, lai tos turētu mājās vai tas nav
iespējams lielās aizņemtības dēļ. “Tā ir arī iespēja
bērniem parādīt kas ir suns un kas ir kaķis, kā pret viņiem
jāizturas un kā ar viņiem jānodarbojas,” liepājniece norāda
uz vēl vienu aspektu.

Mīlestība
pret dzīvniekiem

Sākumā
uz “Lauvas sirdi” Elans Zīverts braucis viens pats, tad
pievienojušās abas māsas, bet pēdējā reizē, kas bijusi nupat
decembrī, pierunāta jau visa ģimene – arī vecāki un vecvecāki.
“To liek darīt mīlestība pret dzīvniekiem,” Elans
atbild, vaicāts, kāpēc turp brauc. “Zinu, ka ne visiem
dzīvnieciņiem ir tik labi, kā mūsu mīluļiem mājās. Visus jau
pie sevis paņemt nevaram, tāpēc sniedzam šāda veida palīdzību
–, ne tikai materiālas dāvanas, bet arī mīļumu un prieku.”
Elans “piesaistīts” savā ziņā pateicoties “Lauvas
sirds” aktīvajai darbībai sociālajos tīklos, kuros ievietota
informācija par patversmē nonākušajiem. Līdz tam viņš nekad
par došanos uz dzīvnieku patversmi nebija domājis.

Pēdējā
reizē, kad viņi tur viesojušies kuplā skaitā, pastaigā izvesti
uzreiz pieci suņi. Par paveikto, protams, bijis prieks, taču reizē
arī pārņēmušas skumjas. Māsai Elīnai esot bijis psiholoģiski grūtāk,
nekā pirmajā reizē. Viņa ar Elanu dalījusies izjūtās: “Kad
darbinieks man iedeva suņu meitenīti, kura aiz laimes lēkāja un
gribēja mīļi sabučot, jo cerēja, ka ir pienākusi tā reize, kad
viņai būs mājas, es iekšēji jutos skumji. Jo zināju, ka būšu
pievīlusi viņas sirdi. Beidzām staigāt un suņus atkal pielika
pie ķēdes. Piegāju atvadīties no sava sunīša un redzēju
vilšanos viņas acīs. Tad arī savā sirdī jutu sāpes. Vēl tagad
domāju kaut varētu suņu meitenīti paņemt pie sevis.” Par
spīti tam, ka var nākties piedzīvot ko līdzīgu, Elans aicina
sabiedrību palīdzēt. “Tā diemžēl ir reālā dzīve,”
viņš samiernieciski saka, taču arī šādā situācijā saredz
iespēju, kā palīdzēt.

Puisis
pateicas patversmei par radītajiem labajiem dzīves apstākļiem bez
mājām palikušajiem: “Kaķi nesēž būros, bet gan brīvi
pastaigājas, var iziet svaigā gaisā, savā starpā kontaktēties.
Arī suņi nesēž betona sienās, kā varētu šķist. Viņi var būt
laukā.” Elans ievērojis arī patversmes darbinieku labvēlīgo
attieksmi pret dzīvniekiem. “Manuprāt, tie, kas tur strādā,
ir īstajā vietā. Var redzēt, ka no viņiem nāk tāds gaišums,
bet acīs – mīļums pret dzīvniekiem. Viņi vienmēr dalās ar
statistiku, pastāsta, cik daudz tiek adoptēti, mazie sunīši
vispār esot uz izķeršanu,” jaunietis priecājas par cilvēku
ieinteresētību, kas vieš cerību, ka tur esošie iemītnieki
atradīs jaunus saimniekus.

Jau
pusotru gadu pie Elana un viņa draudzenes dzīvoklī mitinās augumā
maza suņu meitene, kurai dots vārds Suzanna. Saimnieki gan viņu
sauc īsāk – par Susi. “Vispār dzīvnieciņu nebijām
plānojuši, jo dzīvoklis nav liels, domājām, ka nebūs, kur viņam
izskrieties,” atminas Elans, “taču, kad twiterī pamanījām
Suses bildi, kurā bija teikts, ka viņa meklē mājas, mūs uzrunāja
viņas acis. Aizbraucām uz Nīcu pakaļ, un kopš tā laika mūsu
visu dzīves ir mainījušās. Laimīgs ir gan suns, gan mēs.” Izrādās, ka arī Suses pirmie dzīves mirkļi nav bijuši no patīkamākajiem. Kad viņai bijuši tikai divi mēneši, ar saviem brāļiem un māsām esot izlikta no kādas mājas Nīcā. Kucītei palaimējās, viņu savākusi meitene vārdā Krista un tās dažas dienas, pirms satikusies ar Elanu, tikusi aprūpēta. Par pārējiem suņukiem nekādu ziņu nav, jo aizbēguši, kad tuvojušies glābēji.  

Šķiet,
ka Elanam attiecības ar astainajiem draugiem bijušas īpašas jau
no mazām dienām. To apliecina mammas stāsts no dēla bērnības ar
ko jaunietis padalās: “Kad abi bijām ziemas salā uz ielas, un
kaķīši bija sasēduši uz siltumtrases ielas vidū, lai
sasildītos, tu, mazs būdams, teici: “Ja man būtu buvju vara,
es gribētu izdarīt tā, lai visiem kaķīšiem būtu mājas.””
Un šī sajūta Elanu neatstāj vēl šobaltdien, uzskata mamma.