Brīvmākslinieks – tāds amata nosaukums Latvijas Profesionālo aktieru apvienības mājaslapā ir Ģirtam Lukevicam. Dziļš, līdz galam nesaprasts, Dieva apdāvināts un kaislību varā dzīvojošs – arī tā varētu raksturot bijušo Liepājas teātra un arī filmu aktieri, daudziem labi zināmu liepājnieku.

Pacelties spārnos un nenokrist

Sēžam kādā klusā Liepājas kafejnīcā un saskandinām glāzes ar citronūdeni. Ar glāzi, kurā ir ūdens, Ģirts saskandina jau ceturto gadu, kaut gan sarunas gaitā atzīst, ka svētkos atļaujas paslapināt lūpas sarkanvīnā un pāris reižu padevies arī degvīna kārdinājumam. “Bet “korķu” periodi ir beigušies. Tie nav jau sen. Ļoti turos. Man ir bail atkal sabojāt visu, kas iesākts. Es pārāk bieži savā dzīvē esmu aizlaidis līdz dibenam visu, ko uzsāku,” atzīst mākslinieks.

Šobrīd Ģirts strādā pie apjomīga darba Krievijā. Viņš filmējas 16 sēriju mākslas filmā “Drūmupe”, kas ir Krievijas TV1 kanāla pasūtījums. “Tajā brīdī, kad man likās, ka viss dzīvē nokavēts, atskanēja zvans no Krievijas. Pirms šī zvana biju gatavs ņemt mugursomu un doties dzīvot kaut kur mežā. Uzskatu, ka tā bija Dieva roka.”

Kinofilmas uzņemšana notiek dažādās vietās – no Urāliem līdz Baltkrievijai. “Kurzemes Vārds” aktieri sastapa filmēšanas starplaikā, kad viņš bija atbraucis uz Latviju nokārtot formalitātes. “Šis darbs mani ir pacēlis spārnos, vēl nebijušos augstumos, tāpēc tik ļoti ar sevi strādāju, lai atkal visu nepakāstu. Jāatzīst, ka filmēties Krievijā atturībniekam nav viegli. Vistrakāk man gāja Sibīrijā. Tur pēc filmēšanas dienas visa komanda dzer. Katru vakaru atveras furgoniņa durvis, un es dzirdu: “Latiš, opjaķ ņebuģeš piķ? Ņeuvažaješ?” Tā vairākas nedēļas no visiem atkratījos, līdz izstāstīju, kāpēc nedzeru. Laikam viņi nobijās, ka varu izgāzt filmēšanos, un vairs neuzplijās. Krieviem vispār ir tērauda iekšas. Nesaprotu, kā viņi šito tur. Vakaros dzer šņabi, no rītiem svaigi kā gurķīši!”

Ģirts neslēpj sajūsmu par darbu filmā: “Brīžiem pats nespēju noticēt, kur esmu iesaistījies. Viss ir visaugstākajā līmenī. Nav nekāda haosa. Katra diena saplānota līdz sīkumam. Visi zina, kas jādara. Kad ir epizodes, kur esmu viens pats, pārņem dīvaina sajūta, ka visa komanda strādā tieši pie mana kadra. Tajos mirkļos parādās spēles azarts.” Spēles azartu Ģirts labprāt piedzīvotu no jauna arī Latvijas kinodarbos, bet apzinās, ka šeit pierādīt sevi vēlreiz būs grūti. Aktieris apsver ideju par palikšanu Krievijā, taču cerības apliecināt sevi kādā no Latvijas projektiem viņam vēl nav zudušas.

Negribu asociēties tikai ar dzērāju

“Ļoti nožēloju daudz ko. Visvairāk žēl par sabojātām attiecībām. Dažreiz ir kauns iziet no mājām. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet es nevaru tā vienkārši uz to paskatīties. Saprotu, ka nav jēgas par to ļoti cepties, jo tas neko nemaina, bet sirdsapziņa nenormāli moka.” Aktieris atzīst, ka visvairāk žēl tā laika, kas “izmests miskastē”. “Bet es nevēlos, lai asociējos tikai ar dzērāju. Esmu arī šo to labu izdarījis savā dzīvē. Nospēlētas daudzas labas lomas, ar kurām varu lepoties. Domāju, ka neesmu arī pats lielākais sūdabrālis.”

Ģirts atklāti runā par sevis plosīšanu, par atziņām, ko nācies apgūt, par zaudētiem draugiem un neizdevušos ģimenes dzīvi. “Man gandrīz jau bija ģimene. Ilgstošas un nopietnas attiecības, kuras arī, protams, nodzēru. Par bērniem gan nevēlos runāt. Varu pateikt tikai to, ka man ir bērni. Šis jautājums manā dzīvē ir nesakārtots un ļoti sāpīgs, vairāk gan neko neteikšu.”

Ģirts atzīst, ka visgrūtākais ir sadzīvot ar sevi un savu reakciju uz notiekošo. “Vari atvainoties citiem par nodarījumiem, cik gribi, bet, ja pats sev nespēsi piedot, tad būs grūti dzīvot tālāk. Vainas sajūta ir nežēlīga. Tā plosa. Kolīdz sev piedod, tā dzīvot ir vieglāk. Ir jāmācās paļauties uz Dievu. Svarīgi ir palūgt piedošanu arī Viņam, to esmu sapratis. Man vispār patīk, kad dzīvē viss ir tā mierīgi un jautri, bet pašam kaut kā sanākusi baigā drāma. Kāda vispār ir dzīves jēga? Tās ir lietas, kuru dēļ tu dzīvo. Cilvēks nav knausis, kura vienīgais uzdevums ir izdzīvot diennakti. Es gribētu, lai esmu tāds, kāds biju pirms gadiem 15, bet ar tagadējo sapratni, pieredzi. Toreiz bija gan dzīvotgriba lielāka, gan arī darītgriba un mīlētgriba. Viss bija ar lielāku entuziasmu. Gribētos atkal justies brīvs, tāds, kāds esi.”

Aktieris mēģina sev piedot un cer, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Viņš arī jūtas vieglāk, kad savas domas uzraksta uz papīra. Ģirts mēdz pārlasīt savas dienasgrāmatas, ko sarakstījis, kā pats saka, blokiem. “Lasu un saprotu, ka tas ir bijis cits cilvēks. Reizēm baigi labās atziņas esmu uzrakstījis. Izlasot, silti dvēselē paliek… Es vispār pārāk daudz domāju par visu, kas bijis. Man Gods (Kaspars) un Ļončiks (Leons Leščinskis) vienmēr saka, lai beidzu vienreiz domāt, bet tāds nu es esmu.”

Saruna uz parāda

“Protams, gribētos atpakaļ Liepājas teātrī, jo tas ir mans teātris, citur neesmu sajuties tik labi. Esmu bijis daudzos teātros, tai skaitā Maskavas, un tikai vēl vienā jutos tikpat labi kā Liepājas teātrī. Tāpēc tā doma par pārcelšanos uz Krieviju, bet redzēs, kā ies.” Ģirts stāsta, ka kontakts ar bijušajiem kolēģiem Liepājas teātrī neesot saglabājies. Vienīgi ar kursa biedru Kasparu Godu regulāri sazinoties. “Viņi man nezvana, es arī ne. Man laikam ir kauns. Ko īsti es teikšu? Atbildība par bijušo man viennozīmīgi jāuzņemas. Ja ko es patiešām gribētu, tā būtu saruna ar Herbertu (Laukšteinu). Gribas pielikt smuku punktu, ko esmu parādā. Šķīrāmies ar Herbertu ļoti muļķīgi. Gribas izstāstīt savas sajūtas par aiziešanu, lai nav uz ielas jāizvairās no satikšanās. Par savu muļķīgo reakciju gribas atvainoties. Zinu, ka sajutīšos vieglāk, kad tas beidzot būs izdarīts.”

Pieredze raiba kā dzeņa vēders

“Būtu labi, ja jaunieši izlasītu manu stāstu un aizdomātos. Pamācīt nav jēgas, bet varu izstāstīt, kā viss sākās. Man bija kādi 17 gadi, kad sāku lietot grādīgos. Pirms tam biju baigais teicamnieks – mācījos piektajā skolā, mana mamma bija skolotāja Liepājas Mūzikas skolā. It kā viss no malas baigi labi, bet palaidos, zaudēju interesi par mācībām. Kādreiz arī nedomāju par aktiera profesiju. Man bija lieliskas zināšanas ķīmijā. Iestājos Rīgas Tehniskajā augstskolā Ķīmijas fakultātē. Jau 1. kursā noslēdzu vienošanos ar “Liepājas metalurgu” par sadarbību. “Metalurgs” man maksāja stipendiju, 100 rubļus, lai pēc studijām es tur strādātu par ekologu. Nospļauties man bija par to visu. Ar tik lielu stipendiju varēju dzīvot zaļi. Neko vairāk tajā laikā nevajadzēja. Pēc pirmā mācību gada aizgāju prom. Atbraucu novembrī uz Liepāju. Sāku mācīties Liepājas Mūzikas vidusskolā, arī to nepabeidzu, tālāko jau visi zina – iestājos aktieros, Tatarinovas (Karīna) mudināts.”

Ģirts vēl pastāsta par savu pieredzi dažādos darbos gan Anglijā, gan tepat Latvijā. Interesants posms bijis Leļļu teātrī. “Rihards (Belte) mani uzaicināja, deva iespēju, bet tas nav normāls darbs! Es nesaprotu, kā to slodzi iztur leļļinieki! Man rokas atmira, kad aiz širmja bija lelles jāvada. Vienīgie brīži, kad uzelpoju, bija dzīvais plāns. Tad varēju izpausties. Ja vēl lielajos kostīmos jāstrādā ar publiku, tad vispār var nomirt. Dramatiskajos teātros tādas fiziskās slodzes nav,” dažu mēnešu pieredzi leļļu vadīšanā atceras Ģirts.

“Vispār dzīve ir forša štelle! Nevajag darīt pāri otram, labāk darīt kopā ar kādu feinas lietas. Iespēju ir tik daudz. Tagad tikai sāku to aptvert. Kā saka, apetīte rodas ēdot, tāpēc tagad man gribas sasniegt arvien vairāk un vairāk. Ceru, ka tā arī būs.”