Katru mēnesi publicējam stāstus no kādām Liepājas apkārtnē esošajām patversmēm un biedrībām.

Esam palīdzējuši atrast mājas simtiem patversmes iemītnieku, taču patversmēs esošo dzīvnieku skaits neturpina sarukt.

Cilvēku bezatbildībai īsti nav ne gala, ne malas, katru gadu arvien patversmēs ir milzīgs jaundzimušo kaķēnu pieplūdums, tiek pamesti dzīvnieki, kas saimniekiem kļuvuši garlaicīgi vai lieki, dažreiz pat nonākot pie tāda absurda, ka

vecais kaķis nepiestāv mājas jaunajam dīvānam.

Taču nepietrūkst arī to cilvēku, kam sirdis ir plašas un labvēlīgas un tie gatavi likteņa novārtā pamestajiem draugiem dot mājas, vai finansiāli atbalstīt patversmju nesavtīgo darbu.

Arī mūsu mājās nonācis mīlulis vārdā Boņuks jeb, kā esam iesaukuši viņu savā ģimenē – Bonis. Arī viņa stāsts tika publicēts portālā.

Bonis mēģina atrast kopīgu valodu ar divām no patversmes pieņemtām kaķenēm – Beidžu un Ausmu.

Trīs dzīvnieki ir tas skaits, ko esam definējuši, kā maksimumu, ko varam aprūpēt, pabarot, ārstēt un uzturēt. Un tā kā esam snieguši mājas vairākiem dzīvniekiem senioriem, tad dzīvnieku maiņa mūsu mājās ir biežāka, nekā sirds varētu gribēt.

Patversmēs seniori tiek adoptēti daudz retāk, nekā jaunie dzīvnieki un iemesli tam ir saprotami.

Vecāks dzīvnieks var biežāk slimot, var nebūt tik rotaļīgs un izklaidējošs, kā arī no viņa, iespējams, būs daudz ātrāk jāatvadās nekā no jauna un sprigana dzīvnieka. Taču ne mirkli neesam nožēlojuši senioru adopciju – tik liels prieks, ka pēdējie dzīvnieku mūža gadi pavadīti labā aprūpē, drošā un saudzīgā vidē.

Biedrības “Liberta” vadītāja Ildze Saulīte, reizi pa reizei iesūtot kārtējos stāstus par dzīvniekiem, kas meklē mājas, ieminas, ka šis vai tas suns derētu mums. Un tā pēc kāda laika, kad bijām atguvušies no sava iepriekšējā suņa zaudēšanas, pagājušā gada 1. janvārī braucām iepazīties ar Boņuku.

Bonis ir no Aizputes, kur teju visus savus deviņus dzīves gadus dzīvojis mazā būdā piesiets pie ķēdes gan bargās ziemās, gan svelmainās vasarās.

Saimnieki Boņuku reti baroja, turklāt mazo suni spārdīja un lamāja.

Taču Boņukam paveicās ar blakus esošajiem kaimiņiem, kas viņu mēdza pabarot, turklāt galu gala arī piezvanīja “Libertai”, lai suni varētu glābt.

Ierodoties patversmē, Boņukam bija gana daudz veselības problēmu, ar suņa labsajūtas un veselības jautājumiem iepriekšējie saimnieki sevi nenomocīja.

Boņukam bija savēlies kažoks, pilns ar blusām un ekskrementiem.

Biedrībā suns atkopās un darbinieki steidza meklēt Boņukam mājas, kur beidzot pavadīt laimīgas un drošas vecumdienas.

Tā nu Bonis nonāca Liepājas pilsētas dzīvē, kur mācījās sadzīvot ar mājās esošajiem kaķiem, neriet uz mašīnām un riteņbraucējiem, kā arī reaktīvi nereaģēt uz pārējiem suņiem.

Boņa pagātnes traumas joprojām pavada ikdienu,

piemēram, sunim ir izteiktas bailes no lielām ēdiena bļodām, liekas, ka iepriekšējie saimnieki izmatojuši visu, kas pa rokai, lai izliktu savas dusmas uz bezpalīdzīgo dzīvnieku.

Turklāt socializācija ar citiem pilsētas suņiem mums ir diezgan grūta, bet kaķus labprātāk Bonis dzenātu nekā ar tiem līdzās pastāvētu. Taču Bonis ir absolūts klēpja suns un mājas mīlulis, turklāt par spīti viņa nepatikai pret kaķiem, mūsu jaunākā kaķu dāma Boni izvēlējusies par savu labāko draugu un cenšas atrast snaužamu vietu pēc iespējas tuvāk viņa sāniem.

Bonim tas noteikti nepatīk, bet viņš ir par slinku, lai mainītu gulēšanas vietu un ar zināmu piesardzību turpina snaust turpat blakus.

Saimniekiem, kas savu mīluli adoptē no patversmes, jārēķinās, ka dzīvniekam var būt iepriekšējās dzīves traumas, kas var izpausties dažādās uzvedības problēmās.

Gan ar iepriekšējo patversmes suni Ikaru, gan Boni darbojāmies pie kinoloģes Māras Semjonovas, kas palīdzēja apgūt pamata komandas, kā arī deva vērtīgus padomus, kā saimniekiem sadzīvot ar suņu traumām un uzvedības īpatnībām.

Bet visas rūpes, kas jāiegulda patversmes dzīvniekā simtkārtīgi atmaksājas brīnišķīgā kompānijā un uzticības pilnajā skatienā, ko tie sniedz ik dienas.

Bonis turpina izzināt pasauli, kas nav tikai pāris metru platumā, salstot piesietam pie ķēdes. Un zinām, ka ir tik daudz citu suņu, kas būtu priecīgi saukt tavas mājas par savējām.

Taču, ja tu jau esi atradis savu mīluli, to ieraugot portāla “liepajniekiem.lv” slejās, mēs labprāt gribētu dzirdēt un publicēt arī tavu stāstu, tāpēc atsūti to mums kopā ar sava mīluļa bildi uz e-pastu: [email protected].

Savukārt, ja vēlies uzzināt vairāk par Boņa, Beidžas un Ausmas gaitām – vari sekot līdzi Facebook lapai “Laimīgās Astes”, kuru radījām ar domu cilvēkus iedrošināt adoptēt vairākus dzīvniekus.