Atceroties, kā pirmo atjaunotās Latvijas valsts naudu – par repsīšiem iesauktos rubļus – nomainīja uz latiem, tūkstoš rubļiem pārtopot pieclatniekā, nevar nepiekrist, ka ķēriens tiešām fantastisks.

Diez ko tagad dara “puisēns”, kuram jau pāri 40, un ko toreiz iesāka ar milzīgo summu? Jautājums nedeva mieru, un, iesaistot feisbuka spēku, vēsturiskā laimesta ieguvējs rokā gan!

Viktors Bogdans vairs nav Bārtas zēns. Dzīvo Lieģos, strādā ceļu būves firmā “A-Land”, vada traktoru.

Rudens dienu, kad trāpījies lielais laimests, viņš atceras labi. “Atbraucu uz Liepāju ar uzdevumu tirgū pārdot divus kucēnus. Nedrīkstēju par pusvelti atdot, bet vienu tā arī atdevu, jo tirgum nāca beigas.

Aizgāju uz autoostu un, gaidot autobusu, stacijas kioskā nopirku vienu loterijas biļeti, tad otru, tad vēl, līdz gandrīz visa nauda jau bija čušs.

Nodomāju, ka tad vēl pēdējo. Ja nav tās naudas, tad lai nav, jo no mammas brāziens vienalga būs. Ko tad es tur pats sapratu, ļoti godīga pārdevēja bija. Viņa jau varēja pateikt – še tev 5 lati un ardievas. Taču viņa lika biļeti sarullēt un bāzt kabatā, jo tur ir liela nauda,” pastāsta Viktors.

Loterija notika vēl rubļu laikā, un šis laimests bija pusmiljons.

Loterijas biļetes cenu viņš neatceras, bet daudz nebijis, pāris santīmu. “Pārbraucu mājās, mamma prasīja naudu, bet es iedevu biļeti. Viņa sākumā neticēja. Lasa un saka, ka tur jau termiņš beidzies, laimestus vairs neizsniedz.

Nākamajā dienā braucām uz Liepāju, mums pastāstīja, ka termiņš ir pagarināts, citādi jau nedrīkstētu šādas loterijas biļetes tirgot,”

stāsta laimētājs.

Laimesta saņemšana bija liela darīšana, jo to uzreiz neizsniedz, visu pārbauda. Bija jāgaida divas nedēļas. Puikam naudu nedeva, mamma brauca to saņemt.

Viktors iebilst, ka tik mazs, kā avīzē rakstīts, neesot bijis, jo toreiz rēķinājis, ka vēl pāris gadu un pats būtu varējis saņemt laimestu. Mamma 12 gados nebūtu likusi vienam braukt uz pilsētu.

Aritmētika vienkārša – tagad viņam ir 44 gadi, tātad puisēnam – laimētājam bija 14.

“Bijām liela ģimene, mammai 9 bērni. Pieci brāļi un četras māsas. Tai laikā mums visādi ar naudām gāja… Par laimestu nopirkām jaunu traktoru un aprīkojumu tam klāt, lai var kaut ko darīt piemājas saimniecībā. Es pats ar to braucu!

Man no tās naudas tika tik daudz, ka nopirka jaunas drēbes.

Vēlāk mamma pārvācās dzīvot citur, visu pārdeva. Var teikt, ka nauda gaisā izkūpēja,” pastāsta Viktors.

“Līdz šim viņam vēl tāds azarts ir,” saka Viktora dzīvesbiedre Aksana. Ik pa laikam nopērkot kādu loterijas biļeti, bet laimesti gan bijuši vien 5 vai 10 eiro. Draugi zina Viktora aizraušanos un uzdāvinājuši viņam loterijas biļeti dzimšanas dienā, tā gan atnesa 50 eiro.

No Bārtas Viktors pārvācies uz Liepāju, kādu laiku padzīvojis. Tad pārdevis dzīvokli un pārcēlies uz Lieģiem.

“Te ir mierīgāk un svaigāks gaiss,” viņš saka.

Cik tad te līdz Grobiņai – 11 kilometri. No pirmās laulības viņam ir divas meitas, bet tagad “puisītis uz vecumu”, nosmaida laimīgais Mārčuka tētis.

“Gluži slikti dzīvē neiet,” Viktors atbild uz jautājumu, vai uzskata sevi par veiksminieku. “Bet, ja pats nedarīs, tad jau nekā nebūs.” Dzīvokli savām rokām izremontējis, jo pieredze celtniecībā ir.

Divarpus gadus nostrādājis Zviedrijā, ierīkojot mājās virtuves. “Tas nav man. Ja nezina valodu, ir grūti,” viņš pamato atgriešanos Latvijā. Arī šeit varot nopelnīt, un nav jātērē laiks un nauda ceļam.

Viktors kopš bērnības aizraujas ar makšķerēšanu, tagad jau brauc uz zemledus copi.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.