Rīt pareizticīgo pasaule sagaidīs Lieldienas – priecīgo Kristus
Augšāmcelšanos. Vispirms tā saistās ar svinīgajiem dievkalpojumiem visās
baznīcās. Dievkalpojumi bija arī dienās pirms Ciešanu nedēļas, lai ar godbijību
atcerētos Kristus pēdējās dienas virs zemes. Tādējādi bagātinās ticīgo garīgā
pieredze, jo šajā laikā īpaši atklājas Bībeles patiesības un notikumi,
ietekmējot ikvienu baznīcas apmeklētāju. Tieši tādēļ tik daudz cilvēku
Lieldienas sagaida tieši dievnamā un ieklausās svinīgajos dziedājumos, kas
modina prieku un liek tam plūst no cilvēka uz cilvēku, kuri vienojas kopīgajā
Krusta ceļā.

Tādos saviļņojuma brīžos ir jādomā par daudz ko. Arī par to, kā būt
mierā ar savu sirdsapziņu, kā  spēcīgāk
saklausīt tās sargājošo balsi.

Lielais krievu rakstnieks A. Solžeņicins kādā savā stāstā runā par
baznīcas zvanu skaņām vakarā. Tās plūst pār pilsētām, laukiem un mežiem, allaž
atgādinot, ka ir pienācis laiks atmest sīkās ikdienišķās lietas un pievērst savas
domas mūžīgajam. Šie vārdi, protams, attiecas uz mums visiem. Lai katram no
mums ir kāds, kam ziedot savu dvēseles siltumu! Lai gaisma pieveic tumsu un
labais uzvar ļauno!

Kristus
Augšāmcelšanās svētki palīdz atmodināt mūsu dvēseles no grēcīgās miegainības,
lai cilvēki pamostos un nestu sava garīguma augļus reizē ar dabas pavasarīgo
atmodu.