Atpūta, svaigs gaiss un prieks par paša izaudzēto – tie ir galvenie iemesli, kāpēc liela daļa liepājnieku labprāt ierīko mazdārziņua un vasarnīcas ārpus pilsētas. Lai gan veikalu plaukti ir stāvgrūdām pilni ar visdažādākajiem augļiem, dārzeņiem un ogām, ļaudis savos mazdārziņos pavada krietnu daļu sava brīvā laika. Viena no šādām mazdārziņu paradīzēm atrodas Cimdeniekos, tieši līdzās Liepājas lidostas teritorijai.

Raibā arhitektūra

Uz Cimdeniekiem kursē 2.maršruta autobuss, kura galapunkts ir lidosta. Taču vairums ļaužu no autobusa kāpj ārā pāris simtu metru pirms lidostas. Galvenokārt tie ir vecāka gadagājuma ļaudis. Taču netrūkst arī vidēja vecuma dārzkopības entuziastu. Viņi gan lielākoties pārvietojas automašīnās.

Cimdeniekos mazdārziņi ierīkoti pirms vairākiem gadu desmitiem. Mazie zemes pleķīši piešķirti dažādos uzņēmumos, kā arī skolās strādājošajiem. Tāpēc šur tur vēl var manīt, ka mazdārziņu kaimiņi ir arī kaimiņi pēc dzīvesvietas vai kolēģi darbā.

Mazdārziņu teritorija ir klasisks piemērs tam, kas notiek, ja nepastāv nekādi būvnoteikumi. Protams, tur ceļ tikai nelielus namiņus, kas lielākoties dēvējami par būdiņām, taču celtniecības materiāli un dizains ir visdažādākais. Dažs savā pleķītī uzstādījis jau gatavu dzelzs būdiņu, vasarnīcas vajadzībām piemēroti tirdzniecības kioski, cits vispār kaut ko līdzīgu būdiņai sanaglojis no dēļiem.

Ierīko dīķi vēžiem

“Mēs tikai šogad mazdārziņu pārņēmām no Ausēju ģimenes, kuri mums atvēlēja savu zemes gabaliņu,” smaidot stāsta Cimdeniekos sastaptā Iveta Smoļuka. Lielas dārzkopja pieredzes viņai nav, taču liela bijusi vēlme dārziņu ierīkot. Un tagad, kad jau sāk parādīties raža, viņa ar sasniegto ir apmierināta. “Zemīte laba. Kā te viss aug! Iestādījām tomātus uz lauka – pilni zari ar tomātiem! Gurķi izpletušies pa visu lauku, spēj tik meklēt! Arī kabači briest labi,”  jūsmo Iveta. Vienīgās raizes sagādājot gliemeži, kuri šogad ļoti savairojušies un nograuž stādu lapas. “Bet ko tu tiem padarīsi? Gliemežiem taču arī vajag ko ēst,” samiernieciski nosaka Iveta.

Jauniegūto mazdārziņu Ivetas ģimene ierīkojusi tā, lai puse no tā dotu ražu, bet otra puse kalpotu atpūtas vajadzībām, kur var ierīkot nojumi un labos laika apstākļos atpūsties pie dabas. “Te jauniešiem arī patīk, viņi labprāt brauc,” priecājas Iveta.

Viņu ģimenes dārziņam ir arī odziņa. Tas ir mikrodīķītis, kurā ielaisti vēži. Tie tur jau izrakuši alas un ir diezgan viegli pamanāmi. Taču noķert gan nav tik viegli. “Tā tik liekas, ka vēži ir lēni. Ja sajūt briesmas, viņi pazūd alās zibens ātrumā,” piebilst Ivetas dzīvesbiedrs Vitauts.

Zagļu uzlidojumi nerimstas

Vēl viena mazdārziņa saimniece Arīda vakarā mājup brauc ar velosipēdu. Uz stūres novietots maisiņš ar ražu. “Tur ir kāds kartupelītis, gurķītis, piparmētras salasītas,” viņa stāsta. Arīda jau pirms 30 gadiem sākusi apkopt mazdārziņu tieši pie Cimdenieku dzīvojamā ciema. Taču pēdējos gados sākušās runas, ka šo teritoriju pārdošot, tāpēc viņa izvēlējusies zemes gabaliņu tālāk uz lidostas pusi un tur saimnieko jau trīs gadus. “Mans vīrs vienmēr saka, ka negribot tur braukt. Bet man pašai ir pavisam citādi. Dārzā es pat nejūtu laika ritējumu. Apkārt ir tik tīrs gaiss. Un vienmēr ir prieks, kad izaug kaut kas no pašas stādītā,” viņa saka.

Mazdārziņa uzturēšana būtu lielisks ieguvums, ja vien netraucētu zagļi. “Nu, tie gan bezkaunīgi kļuvuši,” atzīst Arīda. Īpaši ciniski uzvedas tā saucamie metālisti, kuri meklē metāla priekšmetus, ko nodot uzpirkšanas punktos. Un viņi reizēm darbojas ar vērienu. ”

Vienai vecai tantiņai metāla būdiņa vienkārši pazudusi. “Kāds bija redzējis, ka piebrauc mašīna ar ceļamkrānu, taču nodomājis, ka tas notiek ar saimnieka ziņu,” stāsta Arīda. Zagļi nesmādējot arī ražu. Arīdai viņgad augušas tikai dažas kāpostgalviņas, un tās pašas nogrieztas, kad nobriedušas. Nu, kad raža nāk gatava, zagļu apciemojumi, visticamāk, kļūšot biežāki. Jau tagad 2.maršruta autobusā var manīt tādus pasažierus ar alkoholisma izķēmotām sejām, kuri Liepājā redzami ubagojam kārtējai pudelei. Un uz Cimdeniekiem viņi dodas ar lielu somu pār plecu. Tikai diez vai tur viņiem ir kāds pašu kopta dārziņš.

Un tomēr pieredzējušie dārziņu saimnieki zina stāstīt, ka ir bijuši gadījumi, kad paši dārzkopji iekāro kādu labāku kaimiņa stādu vai darbarīku.

“Bet mēs tik strādājam. Neiesim taču viņu dēļ raudāt,” piebilst Arita.

Vēl var tikt pie dārziņiem

Dārziņu īpašniekus uztrauc neziņa, cik ilgi viņi tur drīkstēs saimniekot. Tā kā privatizēt zemes gabaliņus vietējā pašvaldība neļaujot, rodas sajūta kā sēdot uz čemodāniem.

“Tiešā Cimdenieku tuvumā mazdārziņu saimnieki var būt droši par saviem zemes gabaliņiem vismaz piecus līdz septiņus gadus. Redzam taču, kāda situācija valstī ir ar apbūvi, un diez vai notiks tā, ka Cimdenieki būvniecības ziņā visiem valstī aizskries pa priekšu. Savukārt ezera tuvumā esošo dārziņu saimnieki var tur iekārtoties kaut vai uz simt gadiem. Tur apbūve nav paredzēta,” pastāstīja Grobiņas Pagasta padomes priekšsēdētājs Aivars Priedols.

Bez tam daudzi mazdārziņi Cimdeniekos ir pamesti – to saimnieki vai nu nomiruši, vai arī vecuma dēļ vairs nespēj tos apkopt. Tāpēc jaunām ģimenēm ir iespēja tikt arī pie saviem zemes gabaliņiem, kur baudīt gan mieru, gan paša izaudzētās ražas valdzinājumu.

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”

Iveta Smoļuka un Vitauts Liepa ir gandarīti par mazdārziņa ražu jau pirmajā saimniekošanas gadā. Gurķi, bietes un kabači viņiem briest brangi.

Šis rūpīgi koptais zemes pleķītis bagātīgi atalgos savus saimniekus.

Netrūkst arī pamestu dārziņu, kuri labprāt sagaidītu jaunus saimniekus.