Viņš deputātiem sacīja, ka ideālā pasaulē nebūtu jāprezentē EK priekšlikums un ES būtu atteikusies no Krievijas fosilajiem energoresursiem, taču situācija ir citāda.

Kužnieks norādīja, ka EK 6.maijā iepazīstināja ar ceļa karti, kādā veidā izbeigt ES atkarību no Krievijas fosilajiem energoresursiem.

Viņa vērtējumā, tas ir pēdējais solis, ņemot vērā, ka līdz šim pietiekami daudz jau ir paveikts.

EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja pienākumu izpildītājs klāstīja, ka, ja pirms kara Ukrainā, Krievijas ienākumi no fosilo energoresursu pārdošanas ES dalībvalstīm sasniedza apmēram 100 miljardus eiro, tad patlaban tie ir apmēram 20 miljardi eiro gadā, kas tāpat esot daudz.

Runājot par Krievijas dabasgāzi, pirms kara ES to iegādājās par 24 miljardiem eiro mēnesi, savukārt šobrīd tie ir 1,8 miljardi eiro mēnesī.

Kužnieks atzīmēja, ka Krievijas gāzes imports ir samazinājies no 45% pirms kara līdz 13% patlaban, lai gan statistikas dati liecināja, ka 2024.gadā pieauga īpaši dabasgāzes imports.

Tāpat būtiski samazināts naftas produktu imports, taču ir trīs ES dalībvalstis, kas joprojām to importē specifisku apstākļu dēļ.

Viņš skaidroja, ka vēl viena ievērojama joma ir kodolenerģija, jo ES ir 19 padomju laika reaktori, kuros tiek izmantota Krievijas kodoldegviela – urāns.

ES priekšlikumā ir paredzēti pasākumi, ko varētu darīt.

EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja pienākumu izpildītājs norādīja, ka tas ir jāskata kontekstā ar Krievijas ekonomiku, kādā veidā ES un Rietumu sankcijas mazina Krievijas spēju finansēt karu Ukrainā.

Viņaprāt, ir skaidrs, ka atteikšanās no Krievijas fosilajiem energoresursiem izpilda vairākus mērķus – samazina Krievijas spēju finansēt karu, palielina ES un bloka dalībvalstu enerģētisko neatkarību, sekmē virzību uz klimatneitralitāti, jo tā ir arī pakāpeniska fosilo energoresursu aizstāšana ar atjaunojamiem energoresursiem.

Pēc Kužnieka paustā, EK komunikācija paredz, ka ES dalībvalstis šogad iesniegs plānus, kādā veidā notiks atteikšanās no Krievijas fosilajiem energoresursiem. Runa ir par tām valstīm, kurām šī tēma ir aktuāla.

Tāpat ir divi atskaites punkti – līdz 2025.gada beigām ES dalībvalstīm ir jāatsakās no visiem īstermiņa līgumiem, savukārt līdz 2027.gada beigām jāizbeidz ilgtermiņa gāzes piegādes līgumi, kuri ticami noslēgti uz daudziem gadiem.

Viņaprāt, ņemot vērā līgumu specifikas un citus aspektus, iespējams, dalībvalstīm tas kaut ko arī maksās.

EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja pienākumu izpildītājs teica, ka priekšlikumā ir apskatīta tēma, kas saistīta ar Krievijas naftu un bēdīgi slaveno ēnu floti.

Viņš norādīja, ka ES sankciju 17.pakotnē ir iekļauti vēl 189 kuģi, taču sankcijām kopumā ir pakļauti 342 kuģi, ieskaitot papildu pasākumus, ko EK un ES dalībvalstis var darīt, lai šiem kuģiem atrašanās ES ostās, teritoriālajos ūdeņos būtu “nepatīkama un sarežģīta”.

Viņš pieminēja plašāku kontekstu, piekrītot, ka tiek risināta daļa problēmu, taču ir jāsaprot arī tas, ka Krievija šajā laikā ir pietiekami veiksmīgi spējusi pielāgoties, varējusi atrast citus pircējus, iespējams, par samazinātu cenu.

Kužnieks pieminēja, ka 2024.gadā Krievijas ienākumi no energoresursu eksporta bija 240 miljardi eiro. Tas, ko ES plāno izbeigt, ir apmēram 10%, ko ES ir finansējusi.

EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja pienākumu izpildītājs atzīmēja, ka tagad bumba ir dalībvalstu pusē. Viņaprāt, pozitīvais ir tas, ka šis nav sankciju jautājums, kur Eiropadomē ir vajadzīga vienbalsība.

Šajā gadījumā ir vajadzīgs kvalificētais balsu vairākums. Tas nozīmē, ka atsevišķas bloka dalībvalstis, kuras varētu iebilst pret priekšlikumu, varētu tikt pārbalsotas.