liepajniekiem.lv
Krievijas prezidenta Vladimira Putina imperiālistiskās tieksmes ir acīmredzamas, viņš nesaprot ne sarunu, ne sankciju. Jo tauta viņam ir vienaldzīga.
Vienīgais, kas Putinu var pārliecināt, ir sakāve karā. Pretējā gadījumā pēc Ukrainas sekos nākamās valstis, vispirms jau Baltijas.
Tāpēc man ir grūti saprast Vācijas, Francijas un Itālijas piesardzību atbalsta sniegšanā Ukrainai, te domājot smago bruņojumu. Arīdzan grūti saprast, par ko tieši, piemēram, Francijas prezidents Makrons neskaitāmas stundas runājis ar Putinu?
Vai Putins šajās sarunās Francijas kolēģim stāstījis, ka Ukrainai ir jāatsakās no krievu sagrābtajām teritorijām, pretī solot nekad neuzbrukt Francijai un nekad neuzmest atombumbu uz Elizejas laukiem?
Kāds no militārajiem ekspertiem izteicās, ka Vācijas kanclers Olafs Šolcs ieies vēsturē ar savu dubulto morāli. Viņš uzkāpj tribīnē un mikrofonā stāsta par Vācijas smago ieroču piegādēm Ukrainai, bet šīs piegādes neviens nav redzējis…
Pagājušajā nedēļā izskanēja ziņa, ka pieminēto trīs Rietumvalstu līderi reizē varētu apciemot Ukrainas prezidentu Zelenski. Interesanti, ar kādu vēstījumu viņi ieradīsies? Vai tiešām piedāvās Ukrainai piekāpties, atsakoties no savas zemes?
Tiesa, Ukrainas prezidenta biroja padomnieks Mihailo Podoļaks ir paziņojis, ka viņa valsts karos līdz Krievijas sakāvei, kaut arī tam būs nepieciešams ilgs laiks. Un Ukrainas minimālā programma šajā karā ir Krievijas spēku atbīdīšana tajās pozīcijās, kādās tie bija pirms 24. februāra, bet maksimālā – teritoriālā vienotība starptautiski atzītajās Ukrainas robežās.
Tikmēr Krievija turpina bombardēt Ukraiņu zemi ar vairākkārtēju pārspēku bruņojuma ziņā. Ja uz 10–20 artilērijas zalvēm ukraiņi var atbildēt tikai ar vienu, tad ir pilnīgi skaidrs, kas tieši viņiem ir nepieciešams.
Un, ja Rietumi nebūtu tik neizlēmīgi, Ukrainas aizstāvji pie ieročiem būtu tikuši agrāk un Krievijas karaspēks nebūtu ticis tik tālu. Varoņi turpina turēties pretī, un, kaut arī Krievija jau vairākas reizes ir paziņojusi, ka Severodoneckas pilsēta ir ieņemta, ukraiņi joprojām turas.
Arī kara finansēšanas iespējas joprojām Krievijai ir lielākas. Ja Ukrainas ekonomika daļēji ir paralizēta un valsts ir atkarīga no ārvalstu palīdzības, tad Krievija turpina iegūt milzu līdzekļus no fosilo degvielu eksporta.
Vides pētījumu grupas “Centre for Research on Energy and Clean Air” dati rāda, ka Ukrainas kara pirmajās 100 dienās Krievija ar fosilo degvielu eksportu nopelnījusi 93 miljardus eiro, raksta aģentūra LETA.
Sanāk teju viens miljards dienā. Piemēram, Vācija kara laikā iepirkusi fosilo degvielu no Krievijas par 12,1 miljardu eiro, kas līdzinās aptuveni vienam Latvijas gada budžetam.
Arī šis fakts parāda Rietumu pārlieku lielo iecietību pret Putina režīmu. Bet galvenais, manuprāt, šobrīd ir neieslīgt tādā kā pieradumā – jāturpina kāpināt palīdzību Ukrainai, ziedot, pārdot ieročus un visu nepieciešamo.
Šī kara laikā aizvien nākas saskarties ar pārsteigumiem, kas ir pretēji veselajam saprātam un Rietumu demokrātiskajām vērtībām.
Cinisms, ar kādu Kremļa propagandisti melo un safabricē faktus, nežēlība, ar kādu notiek vēršanās pret ukraiņu tautu.
Un šī kara laikā, kas Krievijai ir acīmredzami neveiksmīgs, Krievijas augstākās vadības un paša Putina imperiālistiskās un šovinistiskās tieksmes nebūt neplok. Piemēram, Putins savdabīgā kontekstā pieminēja Igaunijas Narvu, ko savulaik Pēteris I “esot atguvis”…
Igaunijas Ārlietu ministrija šajā sakarā izsauca Krievijas vēstnieku, lai izteiktu nosodījumu. Bet Krievijas Valsts domē ir iesniegts likumprojekts par Lietuvas neatkarības atzīšanas lēmuma atcelšanu. Līdz kādam absurdam ir nonākts 21. gadsimtā? Varbūt Krievijas likumdevēji var pieņemt lēmumu par dažādu zemju pievienošanu impērijai un tad doties tās “leģitīmi” iekarot?
Man grūti iztēloties, kā Krievija noslēps milzīgo bojāgājušo skaitu karā. Agrāk vai vēlāk skaitļi nāks gaismā. Var jau būt, ka kritušo Krievijas karavīru skaits nav tik liels, kādu to liek priekšā Ukrainas bruņotie spēki, vakar armijas ģenerālštābs ziņoja, ka Krievijas dzīvā spēka zaudējumi Ukrainā līdz pirmdienas rītam sasnieguši aptuveni 32 300 karavīru, taču tas tik un tā ir iespaidīgs.
Un kā aizbāzīs muti visai sabiedrībai laikā, kad pieejamas tik daudz un dažādas sociālo tīklu un citas informācijas platformas? Cik ilgi melus var uzdot par patiesību? Cik ilgi Krievijas patriotu varēs saukt par ārvalstu aģentu?
Daļa sabiedrības zina par notiekošo Ukrainā, zina, ka tas ir karš, nevis kaut kāda specoperācija. Nesen skatījos ielu intervijas no Krievijas televīzijas kanālā “Currenttime”.
Cilvēki tā arī izteicās: mēs zinām, kas notiek, bet mūsu valstī par patiesības paušanu var nonākt aiz restēm, tāpēc savas domas paturēsim pie sevis.
Taču daļa sabiedrības akli pakļaujas Putinam. Krievijas karavīru pastrādātās zvērības ir tik baisas, ka daļa cilvēku vienkārši atsakās tām ticēt, tā ir tāda kā pašaizsardzības reakcija.
Tomēr mani mulsina, cik ātri aizmirstas pagātnes mācības. Mēs taču esam gājuši cauri padomijas laikam, kad bija tikai viena partija – komunistiskā, viena taisnība, ko pauda tikai valsts kontrolēti mediji, viens naidnieks – ļaunie Rietumi. Tagad Krievija ir atgriezusies dziļā padomju bedrē.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
- Krišjānis Kariņš tiekas ar Baltkrievijas opozicionāri. Svjatlanu Cihanousku.
- Strauji pieaug patēriņa cenas.
- Liepājas partija iesaistās apvienībā “Reģionu spēks”.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs piedalās OECD Ministru Padomes sesijā Parīzē.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
- Krievija iesaista milzu spēkus Severodoneckas ieņemšanai.
- Baltijas valstu vadītāji tiekas ar Vācijas kancleru Olafu Šolcu.
- Britiem un zviedriem izdodas novērst politiskās krīzes.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Krievijas prezidents Vladimirs Putins atklāti pauž savas impēriskās ambīcijas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.