Svētdiena, 2. oktobris Skaidris, Ilma
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Nedēļas politikas apskats: Kad milzim māla kājas sabruks

Laikā, kad Ukrainā varonīgie savas zemes aizstāvji ar vērā ņemamiem panākumiem pārgājuši pretuzbrukumā, arvien skaļāk ieskanas jautājums – kā tas viss var beigties?

Nedēļas politikas apskats: Kad milzim māla kājas sabruks
Cilvēki bija gatavi vairākas dienas stāvēt kilometriem garā rindā, lai atvadītos no Lielbritānijas karalienes Elizabetes II. (Foto: EPA/NEIL HALL)
20.09.2022 00:01

liepajniekiem.lv

Dzirdēti ironiski scenāriji par to, ka 2025. gadā Maskavas veikalos cenas norādītas grivnās un ka Volodimirs Zelenskis Uzvaras dienas parādi pieņem Sarkanajā laukumā (un tā ir pavisam cita, ne 9. maija uzvara).

Tas būtu skaisti, bet pagaidām vēl tāls ceļš līdz tam ejams. Daudz būtiskāks ir jautājums, kas notiks ar Krieviju, kad tā zaudēs šajā karā?

Šķiet, tikai tagad notiek Padomju Savienības galīgā sairšana. Krievijas uzbrukums Ukrainai apliecina, ka Kremlis neievēro starptautisko tiesību pamatprincipus un robežu neaizskaramību. Bet šī novecojusī imperiālistiskā ārpolitika kā bumerangs var trāpīt Krievijai pašai.

Daudzas valsts “autonomās” republikas un reģioni var vērsties pret Krievijas teritoriālo integritāti, un iebrukums Ukrainā var kalpot par impērijas sabrukuma katalizatoru.

Krievijas Federācija 30 gados tā arī nav spējusi kļūt par nacionālu, pilsonisku valsti. Tai problēmu ir vairāk nekā sunim blusu, sākot ar ekonomiku un beidzot ar demogrāfisko situāciju un sociālo stāvokli.

Tāpat kā Covid-19 pandēmija atklāja virkni vājo punktu visas pasaules valstu un valdību darbībā un sadarbībā, tā arī iebrukums Ukrainā var kalpot kā katalizators impērijas galīgai sairšanai.

Vladimira Putina pārvaldītā valsts ir federācija tikai uz papīra. Tā mērķtiecīgi pārveidota par jaunu impēriju, nerēķinoties ar to, ka 21. gadsimtā šādām konstrukcijām īsti nav vietas uz Zemes.

Lielākā daļa Rietumeiropas impēriju samērā mierīgi beidza savu pastāvēšanu, kamēr Padomju Savienība līdz galam tā arī nesabruka. Būtībā Krievija tā arī nav izdzīvojusi neko no tām pārmaiņām, kuras citviet pasaulē aizsāka Lielā franču revolūcija un apgaismības laikmets.

Krietni vēlāk nekā citas impērijas 20. gadsimta sākumā tā mēģināja ieviest ko līdzīgu demokrātijai, bet šos centienus mēslainē aizslaucīja lielinieku apvērsums 1917. gadā. Nepilnā desmitgadē pēc PSRS iziršanas demokrātiju aizstāja visatļautība, tādēļ stingrās rokas piekritējiem nebija grūti pierādīt savas stratēģijas lietderību.

Tagad Krievija no pārējās pasaules faktiski atpaliek par vairāk nekā 200 gadiem, un te es nerunāju tik daudz par zinātnes un tehnikas sasniegumiem, cik par tautas kolektīvo zemapziņu, nācijas mentalitāti un sabiedrības attīstības līmeni.

Krievijā tās pašreizējā veidolā liberālajai opozīcijai nav teju nekādu iespēju aizstāt režīmu. Bet centralizētā varas vertikāle agrāk vai vēlāk var kļūt par federālās struktūras vājumu.

Kopš padomju valsts sabrukuma Krievijā nekad nav bijušas vienlaikus vērojamas vairākas tik spēcīgas krīzes kā šobrīd – valdības nespēja nodrošināt ilgtspējīgu ekonomisko attīstību, pieaugošās atšķirības starp Maskavu un federālajiem reģioniem un draudošā militārā sakāve vai strupceļš Ukrainā.

Tuvojoties šādiem satricinājumiem, iedzīvotāju neapmierinātība var kļūt jūtamāka, virzot valsti pretī sadrumstalotībai.

To vēl vairāk veicinās elites iekšējās cīņas par varu, var saasināties konflikti starp Kremli un reģionālajām valdībām, un plašu, vairāku krīžu apstākļos centrālā kontrole neizbēgami vājināsies.

Sabiedrības atbalsts un režīma izdzīvošana Putina valdīšanas laikā balstās uz agresīvas ārpolitikas, militārisma, pret Rietumiem vērstas propagandas un dzīves līmeņa paaugstināšanās kombināciju. Taču neveiksmīgais un dārgi izmaksājošais karš Ukrainā padziļinās sociālo un reģionālo neapmierinātību neatkarīgi no Kremļa propagandas stabulētāju solītajām piena upēm ķīseļa krastos.

Deviņdesmito gadu sākumā, kad saira PSRS, reģioni, turklāt arī tie, kur pārsvarā mitinās etniskie krievi, centās panākt lielāku autonomiju un daži pat virzījās uz suverenitāti, kas līdzīga nacionālajām republikām.

Putina stingrā roka visus šos mēģinājumus mērķtiecīgi apslāpēja. Lielā mērā pateicoties korupcijai un sabiedrības atsvešinātībai no centrālo lēmumu pieņemšanas, Maskava arvien vairāk tiks uztverta kā ekspluatējoša koloniāla metropole.

Tādēļ visai reāls ir scenārijs, ka jau tuvākajos gados Krievijas Federācija var piedzīvot PSRS sabrukšanas turpinājumu. Kā tas notiks? Vai tā, kā pirmreizinātājos sadalījās kādreizējā Dienvidslāvija? Vai dažām republikām relatīvi viegli izdosies izrauties no Maskavas važām, līdz centra un federālo subjektu starpā attīstīsies atklāti konflikti?

Nebūs pārsteigums, ja dažas nacionālās republikas, kurās etnisko krievu skaits ir neliels, var censties panākt savu valstiskumu.

Ziemeļkaukāzā šādi centieni jau ir pieredzēti, un tie var atkārtoties, bet nebūs pārsteigums, ja arī Volgas baseinā rastos līdzīgas tendences.

Arī reģioni Sibīrijā, Urālos un Krievijas Tālajos Austrumos, kuros pārsvarā dzīvo etniskie krievi, varētu secināt, ka labāk pašiem paturēt labumus, ko sniegtu kontrole pār vietējiem resursiem, piemēram, fosilo kurināmo, metāliem un dārgmetāliem, kurus Maskava tagad izmanto labākajās 18. gadsimta koloniālo impēriju tradīcijās.

Var teikt, ka tās ir tikai spekulācijas. Tomēr arī Rietumiem jābūt gataviem šādiem scenārijiem, un, piemēram, NATO analītiķi jau risina teorētiskos uzdevumus, kas saistīti ar Krievijas nemieru ietekmi uz tuvākajiem reģioniem.

Krievijai virzoties uz sabrukuma pusi, NATO dalībvalstīm būs jābūt gatavām jebkādai konfliktu iespējamai izplatībai.

Ko darīt šodien, kad milzis uz māla kājām vēl turas? Nekādi nemazinot centienus Krieviju ietekmēt ar sankciju svirām, jāturpina atbalsts demokrātijai un pašnoteikšanās tiesībām Krievijā, īpaši uzsverot republiku un reģionu tiesības noteikt savu suverenitāti un valstiskumu.

Tas var palīdzēt iedrošināt pilsoņus, parādot, ka viņi, atšķirībā no Kremļa, nav izolēti no pārējās pasaules.

Latvijā

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Pedagogu arodbiedrība tikai pēdējā brīdī piekrīt valdības piedāvātajiem kompromisiem.

Finanšu ministrs no amata atbrīvo Valsts ieņēmuma dienesta vadītāju.

Satversmes tiesa neierosinās lietu pēc Daugavpils domes pieteikuma, apstrīdot pienākumu demontēt totalitāros režīmus slavinošus objektus.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

LIZDA vadītāja Inga Vanaga risina sarunas par pedagogu atalgojumu un streiku.

Pasaulē

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Pasaule atvadās no Lielbritānijas karalienes Elizabetes II.

Eiropas Savienība plāno visaptverošas elektroenerģijas tirgus reformas.

Armēnijas un Azerbaidžānas starpā uzliesmo karadarbība par Kalnu Karabahas strīdus reģionu.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Par Lielbritānijas karali kļuvis Čārlzs III.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz