liepajniekiem.lv
Cita lieta, ka tagad Krievija mēģina kaut nedaudz nolaizīt rētas un zaudējumu stratēģiskā ziņā kompensēt, cenšoties nokampt pēc iespējas lielāku kumosu no Ukrainas zemes. Jo pēc mēneša ir paredzēti referendumi, kuriem jāapstiprina, ka Doneckas, Luhanskas, Hersonas un varbūt vēl kāds apgabals vēlas pievienoties Krievijai, un nav nekādu šaubu, ka viss būs noorganizēts tā, ka apstiprinās arī.
Tātad 21. gadsimtā Eiropas vidū būs noticis veselajam saprātam neaptveramais, ka kāda valsts, iedomājusies paplašināt savu teritoriju, ņem un iebrūk kaimiņzemē un gluži kā bandīts aplaupa to.
Jau šķita, ka tālā pagātnē būs palicis tas laiks, kad pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās tik noziedzīgi rīkojās Ādolfa Hitlera vadītā Vācija. Tātad, ka tas režīms gan sakauts, gan guvis visas civilizētās pasaules nosodījumu, un nekas tāds vairs nevar atkārtoties. Taču kas to deva! Atkārtojās, un gandrīz vai mats matā.
Dzirdot Kremļa vadoņu argumentus, ka Krievijai tāpēc bija jāiebrūk kaimiņzemē, ka tur diskriminēja krievus un Ukraina draudēja uzbrukt Krievijai, šķiet, ka klausāmies balsis no tālas pagātnes
un pārrakstīti ir Hitlera argumenti, kāpēc Vācijai toreiz nekas cits nebija atlicis kā sākt pakļaut citas Eiropas valstis.
1938. gadā, ievedot karaspēku Austrijā: jānovērš vardarbība pret vāciski noskaņotiem Austrijas iedzīvotājiem. 1939. gadā, pieprasot pakļauties Čehoslovākiju: jānovērš terorisms pret Sudetijas apgabalā dzīvojošajiem vāciešiem. 1939. gadā, pievienojot Vācijai Klaipēdas apgabalu: jānovērš vācu minoritātes apspiešana. 1939. gadā, iebrūkot Polijā: jāpasargā vācu tautības iedzīvotāji no vardarbības un jānovērš Polijas uzbrukums Vācijai. 1940. gadā, okupējot Norvēģiju: jānovērš uzbrukums no šīs valsts teritorijas Vācijai.
Tāpat kā tagad Krievijas iebrukumu Ukrainā, arī toreiz Vācijas sirošanu Eiropā ievadīja vērienīga melu kampaņa, propagandistiem no zila gaisa izdomājot gadījumus, kā šajās valstīs jācieš vācu minoritātei, vai kā Anglija un Francija tikai gaida izdevīgu brīdi, lai no citām valstīm dotu triecienu Vācijai.
Starpība vienīgi tā, ka tagad Anglijas un Francijas vietā Maskava nosauc NATO. Un, tāpat kā tagad Krievija savu agresiju nesauc par karu, bet speciālo militāro operāciju, tā toreiz Vācija savus iebrukumus dēvēja par akcijām.
Atkārtojas arī prastais tonis, tikai mainās terminoloģija. Toreiz Hitlers čehus sauca par necivilizētu punduru rasi, kura jāaizmēž, bet tagad Krievijas Valsts domes deputāts histēriski brēc, ka jānogalina visi vācieši, jo tie ir nacisti.
Tolaik Hitlers draudēja Čehoslovākijas vadītājiem nepakļaušanās gadījumā Prāgu pārvērst drupās, bet tagad Kremļa propagandisti draud Vašingtonu pārvērst radioaktīvos putekļos un Lielbritānijas tuvumā uzspridzināt tādu bumbu, ka visu salu appludinātu desmitiem metru augsta ūdens siena.
Kā dižojās vieni, solot visus pretiniekus satriekt pīšļos, tā tagad dižojas otri, stāstot, ka Krievija jau dodot NATO spēkiem pa degunu, tikai nevar pateikt, kā tas notiek. Un kā vieni par savu mērķi sauca jaunas Eiropas radīšanu, tā tagad otri neslēpj ieceri veidot krievu pasauli un no kapa augšām celt PSRS, kurā visi dzīvošot laimīgi.
Arī tā: ja vajadzēs, Krievija aizies līdz Polijai, Ungārijai un Rumānijai un pateiks viņiem, ka mēs esam klāt…
Kā gan lai tas viss neatgādinātu balsis no drūmās pagātnes, gan pilnas atziņu, ka tie, kuri sevi uzskata par pasaules valdniekiem, var darīt visu, ko vēlas, gan arī pilnas ar meliem un citu pazemošanu.
Tolaik komunisti izrādījās nacistu priekšzīmīgi skolēni, jo drīz vien pārņēma viņu metodes, gan izprovocējot karu pret Somiju, gan par vienu no Baltijas valstu pakļaušanas iemesliem nosaucot to, ka Latvija, Lietuva un Igaunija apdraudot Padomju Savienību. Taču tagad Kremļa režīms izrādījies nacistu vēl priekšzīmīgāks skolēns, un nu jau putinisms un nacisms iet roku rokā diendienā.
Toreiz vajadzēja sākties iznīcinošam karam visas planētas apjomā, lai pasaule saprastu, kas ir kas, un arī tagad pasaule pamodās tikai tad, kad jau runāja agresora ieroči. Uz Krievijas iebrukumu Gruzijā mīļā miera labad pievēra acis, pēc Krimas atņemšanas Ukrainai naivi cerēja, ka Maskavas ēstgriba būs apmierināta un Kremlis liksies mierā.
Bet vai vēl joprojām daža laba valsts nav pārāk piesardzīga, ar vienu roku palīdzot Ukrainai piegādāt ieročus, bet otru roku pastiepjot Krievijas virzienā, lai apmaiņā pret sankciju apiešanu turpinātu no Maskavas saņemt lētākus energoresursus?
Lai nu kā, bet tagad militārie eksperti runā par kara jaunu fāzi, kurā izšķirošais būs, kuras valsts armijas ģenerālštābs apspēlēs pretinieka ģenerālštābu. Vēl turpinās artilērijas karš, kad Krievija haotiski apšauda Ukrainas pilsētas un šantažē ar brīdināšanu, ka varētu notikt postoša avārija Zaporižjas atomstacijā, savukārt Ukrainas karaspēks apšauda Krievijas munīcijas noliktavas un tiltus okupētās teritorijās, tādējādi bremzējot krievu uzbrukumus.
Jo, ja par agresora lielāko panākumu vasarā uzskata virzīšanos uz priekšu dienā vidēji par 300 metriem, tad atliek tikai konstatēt, ka milzīgais pārsvars ieroču un dzīvā spēka ziņā sācis izčākstēt.
Par to liecina arī tas, ka jau izpaužas ukraiņu kaut arī neliels, bet tomēr pārākums taktikas ziņā, apspēlējot okupantus un liekot viņiem pārdislocēt spēkus, kas prasa laiku. Un arī lielāku lomu iegūst ukraiņu izmantotie smagie ieroči.
Diez vai tas aizkavēs Krieviju vairākos Ukrainas reģionos rīkot referendumus, taču diez vai arī būs daudzas valstis, kas atzīs Krievijas jaunās robežas, vienīgi radīs sarežģījumus diplomātijā. Tāpat kā nekas vairāk kā simbolisks žests ir arī augusta beigās Viļņā paredzētais Brīvās Krievijas kongress, kurā piedalīsies gan daudzu valstu augstas amatpersonas, gan arī Krievijas politiskie emigranti.
Izklausās iespaidīgi, jo kongresa delegāti aicina sevi saukt par pilntiesīgiem to pilsoņu pārstāvjiem, kuri atsakās būt noziedzīgā Putina režīma daļa, un viņu mērķis ir pēc Putina diktatūras neizbēgamā kraha būvēt jaunu, demokrātisku Krieviju.
Jau izveidota Rīcības komiteja, kuru var dēvēt arī par Pagaidu valdību, jautājums vienīgi, vai kāda valsts atļausies ar to nodibināt vairāk vai mazāk oficiālas attiecības, vai arī Pagaidu valdība Kremļa režīmam paliks kā skabarga, kas gāzt šo režīmu nespēj, bet mieru tam arī nedod.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Saeima apstiprina atbalstu iedzīvotājiem energokrīzes laikā.
Rīgā viesojas ASV aizsardzības resora vadītājs Loids Ostins.
Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki Aglonā.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Aigara Kalvīša vadītā ”Latvijas gāze” nespēj nodrošināt nepieciešamos apjomus.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Sprādzienā izposta militāro lidlauku Krievijas okupētajā Krimā.
ANO Drošības padome izskata bīstamo situāciju Zaporižjas atomstacijā Ukrainā.
Eiropu moka karstums un sausums.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Pasaulē pazīstamais rakstnieks Salmans Rušdi smagi cietis ļaundara uzbrukumā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.