Lūgts skaidrot, kāpēc aizsardzības jautājumos problēmas nereti ir nacionālajā līmenī, EP deputāts atbildēja, ka atbalsts Ukrainai korelē ar sapratni par aizsardzības tēmām.

Pēc Staķa teiktā, Baltijas valstis un Ziemeļvalstis Ukrainai novirza aptuveni 1,5-2,2% no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Piemēram, Ungārijas atbalsts Ukrainai esot gandrīz nulle, savukārt tādu valstu kā Francijas un Itālijas atbalsts Ukrainai esot aptuveni 0,3% no IKP.

Politiķis atzīmēja, ka valstis, kas ir ap Baltijas jūru un ir fokusētas uz aizsardzības jautājumiem, sāk zaudēt pacietību, jo uzskata, ka tiek zaudēts laiks.

Vienlaikus daļu Eiropas dienvidu valstu nodarbinot citas prioritātes, un tās nesaredzot nepieciešamību lielai steigai.

Pēc Staķa paustā, arī šīs valstis uzskata, ka Eiropai ir jākļūst stiprākai un drošākai, taču, saņemot aicinājumu rīkoties jau šodien, rodas iemesli, kāpēc to izdarīt vēl nevar un ir jāpagaida.

EP deputāts klāstīja, ka Nīderlande EP patlaban ir viens no dzinējspēkiem, jo tā ir piedzīvojusi, ko nozīmē pasažieru lidmašīnas notriekšana virs Ukrainas.

Staķa ieskatā Nīderlande labi saprot, ka tas var skart jebkuru valsti.

Viņš pieminēja, ka sabiedriskā doma Nīderlandē iestājas par daudz izlēmīgāku rīcību, lai stiprinātu spējas aizsargāt pašiem sevi.

“Par Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm nerunāsim, jo tām ir kaimiņš, kurš neļauj par šiem jautājumiem nedomāt. Jāatzīmē, ka dienvidu valstīm šādas pieredzes nav,” sacīja eiroparlamentārietis.

Staķis pieminēja arī tikšanos ar Itālijas, Spānijas un Grieķijas deputātiem, kur pārrunāta iespēja pēc lielāka šo valstu atbalsta aizsardzības jautājumiem.

Pēc politiķa teiktā, šo valstu pārstāvji atbildējuši, ka viņus aicina uz solidaritāti, taču, kad šīs valstis aicināja solidarizēties bēgļu krīzes dēļ, arī Baltijas valstis bija atturīgas.

Staķis secināja, ka Eiropas solidaritāte darbojas abos virzienos.

Runājot par to, kas īsti nestrādā un vai tā ir aizsardzības industrija, kas netiek līdzi, Staķis akcentēja, ka lietas, iespējams, neattīstās tik ātri, cik gribētos, taču ir redzami arī veiksmes stāsti.

Pēc viņa teiktā, pirms četriem gadiem Eiropa nevarēja Ukrainas vajadzībām nodrošināt 155 milimetru lādiņus, taču patlaban tā spēj nodrošināt aptuveni pusotru miljonu lādiņu.

Viņaprāt, ir darbi, kas parāda, ka Eiropa var.

Staķis piekrita, ka dronu ražošanā Eiropa atpaliek no Ukrainas, kura ir vismaz divus soļus priekšā, taču Eiropa ir kopā ar Ukrainu un ir cerība, ka šīs zināšanas no Ukrainas varēs iegūt.

Viņš pieļāva, ka nevajag visu laiku gaidīt uz ķēdes vājāko posmu.

Staķa ieskatā valstīm, kas ir ap Baltijas jūru, šo valstu premjeriem un aizsardzības ministriem ir jāsanāk kopā un jānolemj darīt pašām – palikt uzticamiem NATO sabiedrotajiem un Eiropas aizsardzības balsij un rīkoties tādā ātrumā, kādā tās grib.

Viņš norādīja, ka nevar nepārtraukti gaidīt un tērēt laiku, cenšoties pārliecināt citus.

Viņaprāt, ja Baltijas valstis, Skandināvijas valstis, Polija un Vācija vienotos, varētu izveidot kopīgu inovāciju iepirkumu projektu.

Staķa ieskatā problēma ir arī sadrumstalotais tirgus, jo uzņēmējiem ir jāiet pie katras valsts aizsardzības ministrijas un jāklauvē pie durvīm.

Eiroparlamentārietis rosina valstīm atvēlēt 0,01% no IKP, vienojoties vienmēr iepirkt inovācijas.

Politiķis neizslēdza iespēju, ka minētās valstis varētu vienoties, ka turpmāk tās saskaņo iepirkumus un iegādājas tos kopā, kā rezultātā var iegūt zemāku cenu un ātrāku piegādi.