No janvāra līdz jūnijam no valsts tika izraidīts 7861 cilvēks, kas ir par 27% vairāk nekā tajā pašā periodā pērn. No deportētajiem 1664 bija sievietes un 1375 nepilngadīgie. Šis pieaugums seko deportēto personu skaita samazinājumam Covid-19 pandēmijas laikā.

Statistika liecina, ka lielākā daļa migrantu tika nosūtīti uz savām izcelsmes valstīm – Gruziju, Ziemeļmaķedoniju, Albāniju, Moldovu un Serbiju. Daudzi no deportētajiem – 2473 cilvēki – tika nogādāti uz Austrijas robežu.

Tā dēvētie Eiropas Savienības (ES) Dublinas noteikumi paredz, ka patvēruma pieprasījumi jāiesniedz un jāizskata tajā bloka dalībvalstī, kurā persona sākotnēji ieradusies.

Šā gada pirmajos sešos mēnešos palielinājies arī to cilvēku skaits, kuri Vāciju pametuši brīvprātīgi. Kopumā 4892 cilvēki pieņēma federālo finansējumu, lai atgrieztos savā mītnes zemē, un 2309 cilvēki saņēmuši federālās zemes vai pašvaldību finansējumu.

Saskaņā ar likumu personām, kuru patvēruma lūgumi ir noraidīti vai kuru vīzas vai uzturēšanās atļaujas ir beigušās, ir jāatstāj Vācija. Imigrācijas iestādēm ir jāveic viņu izraidīšana, ja nav tādu mīkstinošu apstākļu kā slimība vai citi iemesli, kuru dēļ var tikt piemērot lēmumu par deportāciju atlikšana.

Tomēr deportācijas bieži vien neizdodas. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas datiem šā gada pirmajā pusgadā bija jāpārtrauc 520 deportācijas mēģinājumi. Visbiežākie iemesli bija izraidāmo personu pretestība, pilotu vai aviosabiedrību atteikums pārvadāt izraidāmo personu un federālās policijas atteikums aizturēt šādu personu.

Līdz jūnija beigām Vācijā joprojām dzīvoja 279 098 cilvēki, kuriem saskaņā ar likumu bija jāizbrauc. Gada sākumā publicēts ziņojums arī liecina, ka tūkstošiem izraidīto nelegālo imigrantu ir slepus atgriezušies Vācijā.

Vācijas iekšlietu ministre Nensija Fēzere vēlas padarīt stingrākus deportācijas noteikumus un mēneša sākumā iesniedza dokumenta projektu, kas policijai piešķirtu lielākas pilnvaras deportēšanas īstenošanā.