“Šis ir viens no lielākajiem Zviedrijas ieguldījumiem aizsardzībā kopš iznīcinātāju “Gripen” ieviešanas pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados,” pavēstīja premjerministrs Ulfs Kristersons. “Ar šo lēmumu es esmu pārliecināts, ka Zviedrija tagad palīdz padarīt Baltijas jūru nākotnē ievērojami drošāku.”

“Tas ir Zviedrijas pretgaisa aizsardzības spēju trīskāršojums salīdzinājumā ar šodienu,” norādīja premjers.

Kristersons sacīja, ka Zviedrija ir izvēlējusies Francijas “Fregate de Defense et d’Intervention” (FDI), pamatojoties uz tādiem kritērijiem kā ātra piegāde, jau ražots un pārbaudīts modelis un iespēja dalīt izmaksas, tostarp ar Grieķiju.

Pirmā fregate tiks piegādāta 2030. gadā, un nākamajos trīs gados katru gadu tiks piegādāta pa vienai fregatei.

Galīgā cena būs atkarīga no tā, kāds bruņojums un aprīkojums tiks iekļauts.

Aizsardzības ministrs Pols Jonsons sacīja, ka vidējā paredzamā cena ir “nedaudz virs desmit miljardiem kronu (920 miljoniem eiro) par katru”.

Francija jau ir pasūtījusi piecas FDI fregates, un pirmā no tām, “Amiral Ronarc’h”, jau veic jūras izmēģinājumus, un sagaidāms, ka šogad tā tiks nodota ekspluatācijā.

Arī Grieķija ir pasūtījusi četrus daudzfunkcionālus karakuģus, kas paredzēti cīņai pret virsūdens, zemūdenes un gaisa apdraudējumiem.

Pēc Aukstā kara Zviedrija samazināja savus aizsardzības izdevumus, koncentrējot militāros centienus uz starptautiskām miera uzturēšanas misijām.

Tā mainīja kursu pēc Krievijas 2014. gadā veiktās Krimas aneksijas un paātrināja militāro izdevumu palielināšanu pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.

Krievijas iebrukums pamudināja Zviedriju mainīt gadu desmitiem ilgušo neitralitāti un 2024. gadā pievienoties NATO, kā arī uzsākt masveida bruņošanās centienus.

Paredzams, ka līdz 2030. gadam aizsardzības izdevumi sasniegs 3,5% no IKP salīdzinājumā ar 2,8% šogad.