liepajniekiem.lv
“Kāpēc jūs to darāt?” – tāds bija viens no pirmajiem jautājumiem tikšanās laikā ar Liepiņiem Pāvilostā, viesnīcā “Otto Hotel & Sun”, taču viņi uz to atbildēja kupli apmeklētā pasākuma beigās.
Kalns ir īsts
Liepiņi ikdienā māca cilvēkiem klinšu kāpšanu un alpīnismu, vada kalnu pārgājienus. Viņi izdevuši grāmatu “Pamirs mana sirds mīlestībā” par savām ekspedīcijām Vidusāzijas dienvidos un pašlaik raksta nākamo par septiņām Dienvidamerikas ekspedīcijām.
Kristaps rāda attēlu, kuru kino skatītāji redzējuši daudzas reizes, un iesēj intrigu – vai šis kalns ir reāls vai tikai mākslinieka radīts tēls kinostudijai “Paramount Pictures”?
Tāpat kā Materhorns, kurš attēlots uz Šveices šokolādes iepakojuma, “Paramount” kalns ir īsts. Artesonrahu atrodas Dienvidamerikā, Peru, Balto Kordiljeru kalnos, tas ir seštūkstoš metrus augsts.
Pirmo reizi uz Dienvidameriku Liepiņi devās pirms gadiem septiņiem. Vēlējās uzkāpt Artesonrahu, tomēr neuzkāpa. Tāpēc, ka pirms tam uzkāpām piecās citās virsotnēs.
“Viena no tām bija par pasaulē skaistāko kalnu atzītais Alpamaijo, un, nākot lejā, sajutām, ka mums nav spēka Artesonrahu un šoreiz nebūs.
Aizbraucām uz Peru šogad vasarā un uzkāpām šajā virsotnē,”
pastāsta Kristīne.
Kristaps atzīmē, ka uz šo virsotni nav neviena viegla maršruta. Tie, kuri skaitās nedaudz vieglāki, visi ir bīstami. Šai kalnā sāk kāpt tik agri no rīta, ka varētu teikt – vēlu vakarā, lai izietu cauri ledājiem.
“Vispirms kalnam ir jāpieiet, divas dienas ar apmēram 25 kilogramus smagām somām. Tad izej uz virsotni ar mazliet mazāku somu. Naktī ir lielāks sasalums un mazāka iespējamība, ka kaut kas nobruks vai būs lavīnas, taču nav teikts, ka tas nevar notikt,” pastāsta Kristīne.
Liepiņi kāpa 16 stundas. Jo no virsotnes arī jātiek lejā, kas nebūt nav vieglāk un psiholoģiski pat baisāk.
Kristīne stāsta, ka alpīnistiem bieži jautājot, vai viņi kalnos ir krituši, un atbilde ir – ja būtu gadījies kritiens, mēs šeit nestāvētu.
Kristaps atzīst, ka alpīnisms ir diezgan bagātīgs ar visādiem nelaimes gadījumiem, tomēr neesot bīstamāks sporta veids par velobraukšanu.
Alpīnisti dodas uz dažādām vietām pasaulē, jo vadošās vēlmes atšķiras un tās vajag sabalansēt.
“Ja prasa, kurp tagad, Kristaps teiktu – kāpjam pa klintīm. Man sniegotie kalni šķiet skaistāki, un es saku – pamēģinām augstkalnus!”
stāsta Kristīne.
Kristaps iemīļojis eksotisko Omānu Arābijas pussalā, kur ir klinšu kalni, augstākais virs 3000 metriem.
“Ar ātrākiem cilvēkiem nekā es Kristaps šo sienu kāpj 14 stundās. Ar mani kāpjam parasti divās dienās. Tur dienā ir plus 35–40 grādi, ūdens ir jānes līdzi, dienā vajag katram 6 litrus, kas ir somā, plus pārtika, ekipējums, lukturīši,” klāsta Kristīne.
Kā tad naktī? Alpīnisti guļ uz kāda no tā sauktajiem klinšu plauktiem kādus 500 metrus no klints pakājes.
Uz klausītāju izbrīnu, vai tiešām tur var aizmigt, Kristīnei ir vienkārša atbilde: “Ja esi 12 stundas pievilcies ar smagu somu, aizmiedz momentā.”
Pa ceļam guļ mirušie
Līdz virsotnei var arī netikt. Liepiņi ar pirmo reizi neuzkāpa Hantengri Tjanšanā uz Kazahstānas, Kirgizstānas un Ķīnas robežas, kalna augstums ir virs 7000 metriem.
Ir piecas virsotnes, septiņtūkstošnieki, kurās uzkāpjot var iegūt “Sniega leoparda” titulu. Par divām jau aprakstīts Pamira grāmatā.
Augstkalnu ekspedīcija aizņem vismaz mēnesi, jo ir jāpierod pie šāda augstuma.
“Dzīvo uz ledāja bāzes nometnē un staigā pa citām nometnēm un aklimatizējas. Pārnēsā mantas un pārtiku, lai varētu bīdīties uz augšu.
Kad sākām kāpt kalnā, stundu pēc iziešanas sapratu, ka man ir slikti, šilierējas acis, nevaru nostāvēt.
Apmēram 6200 metru augstumā bija jāgriežas atpakaļ. Ja ir slikti, tad ir slikti, to neapspriež. Augstkalnos cilvēki bieži nomirst. Un es zinu, kā tas notiek, – tieši tā, kā es gulēju teltī un vaidēju. Pēc divām stundām tā sajūta pārgāja,” atklāj Kristīne.
Pēc četrām dienām Hantengri tika sasniegts.
Augstkalnos var parūpēties tikai par sevi. “Kāpēji reizi dienā pa rāciju sazinās ar bāzes nometni.
Gids stāsta, ka viņa klients ir miris. Tu dzirdi, ka miris tavs paziņa, bet it neko nevari izdarīt,”
saka Kristīne.
Kristaps piebilst, ka šai kalnā pa ceļam guļ miruši cilvēki. Ir ļoti bīstami un arī dārgi rīkot ekspedīciju, lai paņemtu ķermeni.
“Sniega leoparda” kalni ir daudz sarežģītāki un prestižāki īstiem alpīnistiem nekā Everests. Bieži Everestu glorificē, sak, jūs jau neesat īsti alpīnisti, ja neesat tur bijuši.
Nedēļas ekspedīcija uz pasaules augstāko virsotni vienam cilvēkam maksā 120 tūkstošus. Tur nevar uzkāpt, ja nepiedalās komercekspedīcijā, bet Liepiņi vienmēr visu dara paši, neviens neceļ telti un nepasniedz tēju.
Jau seštūkstoš metru augstumā skābekļa ir apmēram uz pusi mazāk nekā jūras līmenī, bet Liepiņi principiāli nekāpj ar skābekļa baloniem pat virs septiņiem tūkstošiem, jo tas neliekas ētiski.
Nu, tad kāpēc viņi to dara? “Jo mums to patīk darīt,” beidzot atklāj Kristaps.
“Mēs esam sevi pilnveidojuši līdz profesionālam līmenim, esmu alpīnisma instruktors. Es arī jums varu pajautāt – kāpēc jūs ejat uz darbu?
Un kalnos ir fantastiski skaisti.
Tur ir iekļauta ceļošana, satiec ļoti interesantus cilvēkus.”
Kristīne piebilst, ka kalnos iztīrās un sakārtojas galva, tāpēc daudzi uzņēmēji, radoši cilvēki brauc un kāpj. Piemēram, uzkāpšana Monblānā ir paceļama katram. Var sagatavoties sešos mēnešos, izmaksas būs no diviem līdz trim tūkstošiem eiro.
Arī vecums nav šķērslis. Kristaps ievērojis, ka Latvijā cilvēki pārāk agri sevi noraksta, bet viņš ir sastapis alpīnistus, kam pāri 70 un pat 80 gadiem.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
