liepajniekiem.lv
Rodžis no laukiem
“Viss notika apmēram pirms trim gadiem un bērnu iespaidā,” atcerējās Renārs Jansons, kurš bija devies pastaigā kopā ar Rodži.
“Kaķis mums jau bija. Izdomājām, ka jāpamēģina, kāda būs dzīve kopā ar suni. Teikšu tā –
kopš mājās ir Rodžis, esam tikuši pie vēl viena bērna!”
Šķirnes kucēnu ģimene nemeklēja. Radiem laukos kucītei piedzima trīs kucēni. Viens gludspalvains, divi ar garu, pinkainu spalvu. Izvēlējušies īsspalvaino, kā paši saka – no dvorterjeru šķirnes, un veduši mājās.
R. Jansons smaidot atzīst, jā, suni gribēja bērni, bet vairumā gadījumu tagad pastaigās to ved vecāki.
Patiesībā jau arī Rodžim nav vienalga, kas ir pavadas otrā galā. Pārbaudīts, ka, ejot pastaigā, ar pieaugušajiem viņam labāka saskaņa.
Ideālais variants, ja staigājot svaigu gaisu ļauju ostīt un pasauli apskatīt stundas divas.
Lai gan ģimenei ir iespēja suni palaist pagalmā, ikdienas pastaigas ir obligātas. Tikt aiz mājas vārtiem lielajā pasaulē – kas gan var būt interesantāks!
Pēc rakstura Rodžers esot kaprīzs un aktīvs vienlaikus.
Savu teritoriju rūpīgi sargājošs. Istabā, kurā viņš dzīvo, visi tā brīvi iekšā vis netiks, ja rējējs to negribēs.
Runājot par maltītēm, astainim ir sava strikta nostāja kopš kucēna vecuma, kuru nemaz negrasās mainīt. Proti, sausā jeb rūpnieciski ražotā suņu barība nav domāta viņam. Saimnieki izmēģinājuši dažādus piedāvājumus, ražotājus, bet – nē, un viss.
Tad nu neatlika nekas cits kā svaiga vai termiski apstrādāta gaļa, kas suņupuikam labi iet pie dūšas un neapnīk.
Mājās ir mīlestība
Rainai Pivovarovai Haidi ir jau trešais takša šķirnes sunītis. Savulaik suns bija vīram, kurš bieži devās medībās, un dzīvnieks ģimenē bija pierasts kompanjons.
Kad vīrs pirms divdesmit gadiem nomira, jau drīz vien Rainas kundze izvēlējās savu pirmo taksīti, lai nebūtu vientuļi.
Haidi atradusi pēc sludinājuma internetā. Netālu no Liepājas laukos kādai kucītei bija piedzimuši kucēni.
“Aizbraucu mazos palūkot, un visi kā zirnīši sabira man apkārt.
Haidi tā droši un apzināti pienāca pie manis. Sapratu, ka viņa būs manējā,” pirmos satikšanās mirkļus atcerējās R. Pivovarova.
“Visiem maniem taksīšiem bija un ir savs raksturs, kas šķirnei raksturīgs, bet tajā pašā laikā katrs sunītis tomēr atšķirīgs,” saimniece dalās pieredzē.
“Taksim ir sava galva, sava domāšana, lemšana un attieksme pret dzīvi! Ja cilvēks izteiks komandu, taksis tūlīt var arī nereaģēt. Viņam vajag laiku padomāt. Reizēm pat trīs reizes jāsaka, kamēr izpilda saimnieka gribu!”
R. Pivovarova smaida:
“Takši ir gudri. Visu saprot, apjauš, komandas iemācās ļoti ātri, tikai izpilde kavējas…”
Kā izteiktāko savas Haidi īpašību saimniece izceļ viņas labsirdību un draudzīgumu.
Aizvadītajā gadā abas pastaigās gājušas pat četras reizes dienā, bet nu tikai trīs. Sunīte un saimniece kā pastaigu vietu iemīļojušas Jūrmalas parku.
Haidi vienmēr ir pie pavadas. Tā jūtas droši. Tad, kad palaista bez tās, pat apjūk un no saimnieces neatkāpjas ne soli.
R. Pivovarova: “Mēs viena otru ļoti labi papildinām! Tā kā esmu viena, Haidi ir mana draudzene, kompanjone un pastaigu biedrene. Kad esam kopā, manī ir miers un mājās – mīlestība. Tas taču ir pats galvenais.”
Lielā mamma
Ingai Lūsei pirms Loras bija liela auguma bezšķirnes suns jeb parastais krancītis. Kad tas saslima un trīs mēnešu laikā nomira, abi ar dēlu ilgi pārdzīvojuši un sapratuši, ka mājās sunim noteikti jābūt.
“Nebija tā, ka speciāli meklēju vācu aitu šķirnes suni. Loras izvēlē nostrādāja vairāki faktori. Bija pati gada nogale, kad parasti kucēni nedzimst. Zināju, ka suņa meklējumos nekur tālāk par Saldu nebraukšu.
Man bija gluži vienalga – krancītis vai šķirnes suns.
Atradu divus sludinājumus, bet, kad jau biju ceļā uz Kuldīgu, audzētājs piezvanīja un pateica, ka kucēnu tomēr atdevis citam. Tad palika Saldus, kur satiku četras vācu aitu šķirnes kucītes, no kurā izvēlējos vienu.”
Tagad Lorai ir divas obligātās pastaigas no rīta un vakarā, un abas ir laukā pusotru stundu.
Kad dienas vidus saimniecei brīvāks, tad izbrauc ārpus pilsētas. Tur sunene ar lielāko prieku izskrienas bez pavadas.
I. Lūse: “Ja cilvēkam pieder suns, tas, protams, nozīmē, ka tam jāvelta savs laiks un rūpes. Man kopš mazotnes bijuši suņi.
Nespēju iedomāties, ka man suņa nebūtu.
Nav pat runa par to, ka bez viņa būtu tukša māja. Katru dienu bez izņēmuma jāiet pastaigās, lai kādi laikapstākļi. Man tas tikai nāk par labu! Ja nebūtu Loras, tad es tikai gulētu dīvānā un skatītos televīziju! Suns jebkurā gadījumā ir ģimenes loceklis. Ja kāds uzskata, ka tā nav, tas nav labs saimnieks!”
Tagad Ingas ģimenē bez vācu aitu suņa dzīvo arī krievu toiterjera sunīte Džidži. Lora ar patiesu prieku kļuvusi par tās aizbildni un lielo mammu.
Uzziņai
Kāpēc izvēlēties suni senioru?
– Sākot apmēram no 7 gadu vecuma, suni var uzskatīt par senioru. Jo mazāks suns, jo vēlāk viņš noveco.
Ja par suni pareizi rūpējas, tad viņš vēl daudzus gadus pēc seniora vecuma sasniegšanas būs laimīgs, aktīvs un rotaļīgs.
– Gados vecāki astaiņi pazaudē savas mājas un patversmēs nonāk vairāku iemeslu dēļ. Parasti tam nav nekāda sakara ar pašu suni, bet gan ar viņa iepriekšējiem saimniekiem.
Populārākais iemesls, kāpēc suņi seniori nonāk patversmēs: saimnieka nāve. Tad vēl – nav vairs laika, ko veltīt sunim. Izmaiņas darba grafikā. Ģimenes pieaugums. Pārcelšanas uz jaunu dzīvesvietu, kur mājdzīvnieki nav atļauti. Izmaiņas dzīvesveidā. Topošajam dzīvesbiedram nepatīk suņi utt.
– Suņu senioru priekšrocības, kādu nav kucēniem un jauniem suņiem. Patversmēs nonākušie jau ir apmācīti gan paklausībā, gan uzvedībai iekštelpās. Viņi zina, ko nozīmē “nedrīkst”, ka mēbeles, paklāji, kurpes un viss pārējais, ko var sakošļāt, ir jāatstāj mierā.
Ir socializēti un iemācījušies saprasties kā ar cilvēkiem, tā citiem mājdzīvniekiem. Vienmēr gatavi kompanjoni, lai ietu pastaigā, brauktu līdzi mašīnā, staigātu pie pavadas u.c.
– Suņi seniori nesagādās nepatīkamus pārsteigumus. Pirms adoptēšanas no patversmes ir viegli noteikt viņu uzvedības manieres un temperamentu. Jaunajam saimniekam nebūs jāmin, cik liels suns izaugs!
– Kāpēc patversmē izvēlēties senioru? Adoptējot vecāku suni, mēs esam reāls piemērs līdzjūtībai un dzīvības vērtībai jebkurā vecumā.
Šāda izvēle būs kā protests nežēlīgajai un nehumānajai suņu pavairošanai peļņas dēļ.
– Vizītes pie veterinārārsta un ārstniecības līdzekļi ir nepieciešami jebkura vecuma suņiem. Pirms adoptēt suni senioru, noteikti pārbaudi viņa veselību pie veterinārārsta. Tad varēsi izlemt, vai varēsi atļauties ārstniecības izdevumus.
– Suņus var apmācīt jebkurā vecumā. Pazīstamais teiciens “Vecam sunim jaunus trikus neiemācīsi” neatbilst patiesībai! Viss atkarīgs no saimnieka.
– Daudzi cilvēki seniora adoptēšanu no patversmes saprot kā cieņas izrādīšanu savam iepriekšējam sunim, un tas remdē viņu bēdas.
Turklāt apzināšanās, ka, adoptējot suni, tu esi izglābis dzīvību un dod viņam iespēju piedzīvot daudzus priecīgus mirkļus, bieži vien motivē koncentrēties uz pozitīvo.
– Nevienam sunim nav garantijas, cik ilgi viņš vēl nodzīvos. Kopā pavadītā laika kvalitāte ir daudz nozīmīgāka nekā tā kvantitāte.
Avots: patversme.lv
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
