– Cik sen esi saistīta ar Velnciemu, un kā sākās šīs siltās attiecības?

– Ar Velnciemu esmu saistīta tieši 15 gadus. 2011. gadā atnācu strādāt uz Valtera bibliotēku. Pirms tam nebija nekādas nojausmas par to, kas tur pāri tiltam ir.

Esmu Jaunliepājas meitene, dzimusi Alsungā. Man te nebija nekādas vajadzības būt, nevienu nepazinu.

– Un kas atklājās – kas tad šeit ir?

– Pirmais lielais pārsteigums man bija Miķelis Valters. Pirms tam es šādu vārdu nebiju dzirdējusi. Izstāde par viņu bija pirmais, ko toreizējā bibliotēkas vadītāja Elita Pole ar sajūsmu izrādīja.

Viss pārējais… no kādreizējās godības vairs nebija pilnīgi nekā.

Elita ir liela vēstures entuziaste, viņa stāstīja, ka tur bija tas un tur atkal tas…

Kad šogad izdomājām, ka vajag vairāk papētīt Velnciema vēsturi, Kristīne Jākabsone daudz ko zināja, parādīja bildes, arī Anna Protčenko, Inta Vanaga, daudzi vietējie, tāpat ir Jāņa Goldberga liecības par to, kas šeit bijis.

Ticu, ka vēl būs bildes un stāsti un vietējiem iedzīvotājiem atklāsies kaut kas pilnīgi negaidīts.

– Domāju, daudziem ir pārsteigums, ka apkaimes vēsture nesākas ar rūpnīcu “Lauma”.

– Jā. Mēs arī daudz par to diskutējām, kamēr gatavojām projektu. Anna Protčenko saka: “Un tad sākās rajona uzplaukums ar “Laumas” rūpnīcu.” Kristīne Jākabsone iebilst: “Par to vēl varētu pastrīdēties!”

Velnciemiešiem ir dažādi gājis. Piemēram, manas draudzenes Silvijas opaps uzbūvēja māju 1932. gadā. Kara laikā viņi bēga, māju nobombardēja. Silvijas tētis atnāca no armijas, sakrāja naudiņu un uzcēla atkal māju tajā pašā vietā. Un tad viņus no šīs mājas izlika.

Tā sāpe ir, jo latvietim sava zemīte, savs stūrītis ir ļoti svarīgi.

Vēsturiskās izpētes, tas, kas atklājas, ir īsts brīnums. Par šo rajonu neviena grāmata nav sarakstīta, nekas nav pētīts tā, kā pētīta Karosta vai vēsturiskais centrs. Pat Jaunliepāja ir vairāk pētīta par šo mikrorajonu.

Vēl mazāk izzināts ir vienīgi Ezerkrasts, kas arī ļoti netaisnīgi.

– Taču iniciatīvas grupa neskatās tikai pagātnē, jūs aktīvi rīkojaties, lai Velnciemā kaut kas būtu arī turpmāk.

– Pagātnes pētniecība ir tāpēc, lai būtu lustrācija, lai cilvēki, kas piedzīvojuši vēsturisko netaisnīgumu, varētu publiski izsāpēt savu sāpi un mierīgāk skatīties nākotnē.

Mūsu aktivitāte vērsta uz to, lai šo mikrorajonu padarītu labāku.

Projektā “Kaimiņu būšana” satikāmies no dažādām vietām – Kristīne Dzelme ir no ostas rajona, Sandra Brūna nāk no Ābeļu ielas kvartāla, kur ir neizpostītais Velnciems, Anna kā bijusī “Laumas” avīzes žurnāliste vairāk pārzina rūpnīcas posmu. Es vispār esmu skats no malas.

Domājot par to, kas mūs apvienos un ar ko sāksim, sapratām, ka rajonā vispār nav zaļās zonas, kur varētu satikties, kopā darboties, svinēt svētkus, lai kopiena nebūtu sašķelta.

Nonācām pie secinājuma, ka tam jābūt Velnciema parkam, kas iezīmēts kā Ventspils ielas parka zona, jo tas nav oficiāls nosaukums parkam, tā ir vienkārši teritorija.

Izstaigājām, apskatījām, kas tur būtu vajadzīgs. Kristīne atrada Gundara Vīksnas arhitektu biroja izstrādāto projektu, kura autore ir ainavu arhitekte Zane Viņķele.

– Kad tāds projekts tapis?

– Tas ir 2010. gads, no projekta nekas nav realizēts, bet tas ņemts par pamatu, veidojot Porziņģa sporta laukumu un bērnu laukumiņu.

Mēs gribam panākt, lai kārtu pa kārtai taptu ļoti laba atpūtas vieta, kas būtu piemērota arī māmiņām ar maziem bērniem. Ja viens ratiņos un otrs blakus, lai nav jākāpj ar viņiem autobusā un jābrauc uz centru, bet varētu vienkārši aizstumties līdz parkam, kur var gan mazo bērniņu aprūpēt, gan lielais jūtas labi.

Gribam kaut ko darīt, lai šī rajona cilvēki kļūst drosmīgāki, pārliecinātāki, ka arī viņiem kaut kas pienākas.

Man ir skumji, kad atnāk mūsu lasītāja, inteliģenta sieviete, un saka: “Tu dzīvo pie ostas. Nu ko tu gribi?!” Tā nevar samierināties, mēs cīnāmies.

– Te nu es gribu pavaicāt par tavām suitu asinīm. Man šķiet, ka suiti nekad neļaus kāpt sev uz galvas?

– Protams! Līdz pēdējam elpas vilcienam cīnās, ir pašpārliecināti un bezbailīgi. Tāda ir audzināšana, ka pēdējais, vājākais posms ir svarīgākais, lai komanda būtu stipra. Arī pasaka tieši acīs.

Man kursā meitenes teica, ka Ērika var tikai pa tiešo pateikt. Ne jau iznīcināt cilvēku, bet pateikt, ka ir tā un tā, nevis iet mājās un raudāt spilvenā.

Es gribētu, lai visa apkaime iesaistās un lai mēs kopā cīnāmies par savām tiesībām. Mēs esam 14 tūkstoši, kāpēc lai mums nebūtu kaut kas? Vismaz viens maziņš parks, vismaz viena piekļuve jūrai.

Un galvenais, lai mums neuzceļ kaut ko šausmīgi bīstamu blakus un katru dienu neputina putekļus.

Atbrauc no Rīgas gudri cilvēki un saka, ka vajadzētu vairāk zaļās zonas, lai uztver putekļus. Kad jāveido, izrādās, ka neviena teritorija nav piemērota vai jābūvē kaut kas cits. Ir tik liela bezcerība.

Daudz kas pazūd tulkojumā, jo te ir daudz cittautiešu. Bet tikai mūsu pašu spēkos ir nopļaut nātres.

– Kā no Alsungas nonāci Liepājā?

– Bija 90. gadi. Es, protams, gribēju braukt uz Rīgu studēt, tā ir mammas dzimtā pilsēta, bet viņa ar omi izlēma, ka tas būs pārāk dārgi. Tāpēc man palika viena izvēle – braukt studēt uz Liepāju.

Drīkstēju izvēlēties, ko studēt, bet ne – kur. Vienā ziņā jau labi, es to nemaz nenožēloju.

– Vai te bija tas, ko gribēji studēt?

– Nē, es būtu studējusi vēsturi. Nebija sliktas arī filoloģijas studijas. Varbūt, ja būtu izstudējusi vēsturi, mani vairs tā neinteresētu. Mūsdienās jau tā nav problēma, pašmācībā var apgūt visu, ko grib.

– Kā radās doma par darbu bibliotēkā?

– Latviešu valodas skolotāja man teica jau bērnībā, ka vispiemērotākā būtu bibliotekāra profesija, jo man patīk visu pa kastītēm sakārtot.

– Pedante?

– Jā, lai gan pati sevi par tādu nenosauktu. Man patīk veikt pedantiskas darbības – plānot, izstrādāt stratēģijas. Un patīk lasīt grāmatas, protams. Ģimenē visiem patika, arī brāļiem.

Darbu bibliotēkā man piedāvāja, kad biju bezdarbniekos. Iepriekš strādāju Virgā, mazā skoliņā. Bija daudz bērnu un divas latviešu valodas skolotājas, bet pēc novadu reformas 2009. gadā Virgu pievienoja Priekulei.

Daudzi bērni pameta mazo skoliņu, divām skolotājām darba vairs nepietika. Teicu, lai paliek kolēģe, jo vai tad vietējais cilvēks ies prom no darba.

Vienmēr esmu paļāvusies uz Dievu.

Man teica: “Ērika, ko tu darīsi, kad tev nekā nebūs?” Kā – nebūs? Dievs taču zina, ka man vajag ēst. Nevienā brīdī neuztraucos.

Protams, no savas puses jādara viss, bet neuztraucos par to, ka man nebūs tas, kas dzīvībai nepieciešams.

Vēl esmu strādājusi skolā Pāvilostā, arī Liepājā bērnudārzā, grāmatnīcā. Kad es palieku kādā darbavietā ilgāk par gadu, uz mani skatās tā jocīgi – tiešām neiesi prom? Tikai bibliotēkā esmu ilgāk.

Ja man kļūst garlaicīgi vai kaut kas nepatīk, vispirms uzsaku darbu un tikai tad meklēju citu.

Pieredze ir iemācījusi, kā komunicēt ar cilvēkiem, jo viņi ir dažādi un vajadzības ir dažādas. Manai mammai bija tikai viena darbavieta – bērnudārzs, un par to bija gods un slava, bet es uzskatu, ka cilvēkam lielāka vērtība ir vairākas pieredzes.

– Ko tās pašlaik sniedz?

– Ļauj saprast no oderes puses, ko vajag skolotājam, ko – bērnudārza audzinātājam, kad viņi atved bērnus uz bibliotēku. Palīdz uzrunāt un pārliecināt cilvēkus, kad gribu savākt parakstus par parku.

Nevaru stāstīt, ka parkā būs vingrošana, ja tā neinteresē, tad saku, ka tur varēs nākt ar grupiņas bērniem.

– Daudziem varbūt liekas, ka bibliotekārs tikai sēž un gaida, kad kāds ienāks pēc grāmatām, taču moderna bibliotēka ir ļoti rosīga vieta.

– Grāmata kā kultūras sastāvdaļa ir svarīga, bet bibliotēkai jau gadus divdesmit pilnīgi noteikti ir daudz plašāka nozīme. Tā ir vieta, kur nāk socializēties, satikties, parunāties, izmantot digitālos pakalpojumus.

Bibliotekārs nevar ne brīdi gulēt uz lauriem, jo katru dienu ir kāds jauns digitāls izaicinājums. Lielākā daļa mūsu lasītāju ir strādājošie. Pensionārus ļoti pazaudējām kovida laikā.

Mūsu uzdevums ir noķert cilvēkus, kuri tikko aizgājuši pensijā, piesaistīt, lai viņi paliktu sociāli aktīvi.

Vēl jāorientējas, kas notiek politikā. Tagad Krievija nemaksā cilvēkiem pensijas, un mēs esam degpunktā šajā sakarā.

– Kā tad bibliotēkā var viņiem palīdzēt?

– Mēs varam tikai mierināt un teikt, ka, iespējams, nav tā, ka Krievija samaksājusi visiem Rumānijā un Ungārijā un tikai Latvijā ne. Jādomā, kādus vēl pakalpojumus ieviest, jo šī ir vienīgā kultūras iestāde visā mikrorajonā.

Alsungā ir divarpus tūkstoši iedzīvotāju, bet tur ir kultūras nams, rāda kino un ir visādas citādākas izklaides. Neviens viņiem nesaka, ka iedos vairāk reisu uz Kuldīgu, lai brauc turp.

Kāpēc lai šeit vietējiem nebūtu iespēja satikties un tīkloties? Pateicoties “Kaimiņu būšanai” un “Liepājai 2027”, esmu iepazinusi daudzus cilvēkus.

– Valtera bibliotēku pazīst pēc Grāmatēžu klubiņa.

– Grāmatēžu klubiņš ir lielā veiksmes loze, jo Linda Ulāne pirms desmit gadiem dzīvoja šajā mikrorajonā un gribēja socializēties, tieši par grāmatām parunāt. Viņa atnāca un teica: “Derēs!” Biju ļoti nobijusies, ka viņa var pateikt “nederēs” un vairs nenākt.

Sadarbībā ar Lindu tikšanās ir katru mēnesi, desmit gados viņa ne reizi nav nokavējusi. Linda personīgi caur biedrību “Radi vidi pats” mani iesaistījusi projektos. Bez viņas es nebūtu arī “Kaimiņu būšanā”.

Mēs gribētu, lai vairāk cilvēku pievienojas Grāmatēžu klubiņam. Viņi nenāk, jo domā, ka te visi ir savstarpēji pazīstami, bet patiesībā cilvēki ļoti mainās.

Vēl biedē stereotips, ka te noteikti apspriež ļoti sarežģītas grāmatas ļoti augstā stilā. Bet tas jau ir pats jaukākais, ka katram ir savs redzespunkts un savs viedoklis. Mēs no tā tikai bagātināmies.

– Tu esi ne tikai organizatore, bet arī kultūras baudītāja. Kas interesē vairāk?

– Man vairāk patīk amatiermāksla. Ja mani ļoti pierunā, aizeju uz “Lielo dzintaru” vai Liepājas teātri.

Man liekas, ka amatiermāksla ir tāda… no sirds.

Piemēram, par Liepājas Neatkarīgo teātri es negribētu teikt, ka tur ir amatieri, amatierismu es tur neredzu, nekad nav bijusi vilšanās.

Man patīk mazais formāts, kur ir nedaudz skatītāju, nevis milzīga zāle, un kur spēlē no visas sirds.

– Pati neiesaisties amatiermākslā?

– Esmu daudz ko darījusi, tomēr labāk esmu baudītāja. Tas mazāk laika prasa un mazāk enerģijas. Aizraušanās man ir – Svētdienas skoliņa, kur izpaužos.

– Pieminēji 2027. gadu. Kā tev liekas – izdosies Liepājai Eiropas kultūras galvaspilsētas gads?

– Ir jāizdodas, jādara viss un jādomā pozitīvi. Vairāk pašiem jāiesaistās un jāatsaucas. Un mazliet labāk jānokomunicē, vajadzētu vairāk apspriesties ar cilvēkiem. Bibliotēkas ir atvērtas tādām pārrunām.

Protams, nodibinājums realizē to programmu, kas tam ir, bet tā ir jānoved līdz cilvēkiem. Tad jau nevar neizdoties.

Vizītkarte

Ērika Korāte

• Dzimusi 1976. gadā Alsungā.
• Jaunākā māsiņa, divu brāļu lutekle.
• Pabeigusi Alsungas vidusskolu.
• Liepājas Pedagoģijas augstskolā studējusi latviešu filoloģiju.
• Absolvējusi Laterāna Pontifikālās Universitātes filiāli – Rīgas augstāko reliģijas zinātņu institūtu.
• Nokārtojusi bibliotekāra eksāmenu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
• Mīļākā krāsa – dzeltena.
• Ja kaut kur aicina, tad saka “jā”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.