Vides aizsardzības klubs ir viena no Latvijas vecākajām nevalstiskajām organizācijām. Astoņdesmito gadu otrajā pusē mums bija arī politiski mērķi – atgūt valsts brīvību. Līdztekus noritēja vides aizsardzības pasākumi gan iekšienē, piemēram, protesta akcijas pret metro celtniecību, koku izciršanu u.tml., gan plašākā mērogā sadarbībā ar pasaulē sen pazīstamām organizācijām. Tādi augsti ideāli, kas aizkustināja, iekustināja sabiedrību.

Tikko 4. maija deklarācijas klubam (bijušās Augstākās Padomes deputātiem, kas balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu) bija tikšanās ar Valsts prezidentu Egilu Levitu, un, starp citu, arī tur izskanēja atziņa, ka šodien mums pietrūkst ideālu.

Nevalstiskās organizācijas uzdevums nav lāpīt kaut kādus caurumus. Protams, sava nozīme ir talkām, meža zagļu vai dabas piesārņotāju tvarstīšanai. Bet patiesais virsuzdevums ir soli pa solim iedzīvināt ideālu. Ko tad mēs īsti gribam? Nu tas kapitālisms ir pienācis, bet vai tas ir tas, uz ko aicinājām pirms vairāk nekā 30 gadiem.

Lai iedzīvinātu ideālu, nepietiek pasludināt Latviju par zaļu valsti. Tā ir tikai tāda deklarācija bez reālas rīcības. Reformas valstī, tostarp izglītībā, vēršot visu uz tehnoloģiju attīstību un izskaužot humanitārās zinības, ir pilnīgi pretējas postulātiem par ekovalsts veidošanu. Man skumji atzīt, ka arī nevalstiskajām organizācijām būtībā vairs nav ideālu. Klimats briesmās? Jā, bet ko tad darīt? Vides aizsardzībai jābūt balstītai vispirms uz morāles vērtībām, nevis ekonomiku. Diemžēl arī Vides aizsardzības kluba patiesā darbība apstājās līdz ar fondiem, projektu un atskaišu rakstīšanu. Un neformālie kļuva par formālajiem.

Arvīds Ulme, Latvijas Vides aizsardzības kluba prezidents

PIELIKUMS “NOVADI ZAĻO” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.