Šobrīd tiek runāts un spriests par to, ka skolās nepieciešamas pārmaiņas, tai skaitā arī mācīšanas pieejā. Vairs neder vecmodīgā metode, ka skolotājs stāv pie tāfeles, bet skolēni viņa diktēto pieraksta, iekaļ no galvas. Liepājas skolās  ir iniciatīvas bagāti pedagogi, kuri ar savu aizrautību spēj ieinteresēt audzēkņus.

Galvenais ir izpratne

“Skolēniem mans priekšmets patiks tikai tad, ja viņi to sapratīs,” uzskata Liepājas Valsts 1.ģimnāzijas fizikas skolotājs, titula “Foršākais skolotājs” ieguvējs Arnolds Šablovskis, un norāda, ka modernās tehnoloģijas vai dažādas ierīces nebūt nav noteicošās. “Tām piemīt tāda īpašība, ka pirmajā mirklī aizrauj, bet tikpat ātri interese noplok,” bet, ja skolēns sapratīšot pašu priekšmetu, tad stundās viņam garlaicīgi nebūs, viņš sekos līdzi vielai, būs atsaucīgs. “Un ir vienalga ar kādām metodēm – vecām vai jaunām – tas tiek panākts, bet galvenais, lai tiek panākts.”

Fizika ir eksaktais mācību priekšmets, tāpēc ne visiem zēniem un meitenēm mēdz patikt un interesēt vienlīdz stipri.

“Pirmais noteikums: mācot jārunā vienkāršā, bērnam saprotamā valodā,” novērojis pedagogs.

Viņš strādā vidusskolas klasēs, bet, iesākot stundu, mēdz atkārtot pamatus, lai tā ietu tālāk. “Katrai tēmai ir kodols. Tas var būt saspiests, ļoti īss, bet kodols ir jāizprot. Un tad var risināt uzdevumus, problēmas.” 

A.Šablovskis personīgi strādājis pie uzdevumu veidošanas programmā “Genesis”. Un dara to atzīstami visas Latvijas mērogā. To apliecina iegūtais diploms, ko izsniedzis portāls uzdevumi.lv. “Skolēni man teikuši, ka viņiem datorā labāk patīk strādāt, tas ir interesantāk. Tāpēc skolēni kontroldarbus pilda tikai tā. Skolēns uzreiz redz rezultātu. Uzklikšķina un var redzēt, kur ir kļūda. Tā uzreiz veidojas atgriezeniskā saite. Tā skolēnam ir lielāka interese. Citādi, kamēr skolotājs pēc pāris dienām izlabo kontroldarbu un parāda vērtējumu, interese jau ir zudusi.” Datorklasē tiek pildīti arī daudzi laboratorijas darbi. To, ka fizikas mācīšanas procesā liela nozīmē ir tehnoloģijām, skolotājs A.Šablovskis nenoliedz: “Mācoties fiziku, ar tehniku strādājam ļoti daudz.”

Jau jauno skatās kritiski

Lai panāktu efektīvāku rezultātu, skolotājam ir vairāki knifi, ko viņš pielieto savā darbā, piemēram, ir ieviesta plusiņu un mīnusiņu sistēma, kas dodot skolēnam papildus motivāciju iesaistīties mācību procesā. “Bērniem ļoti patīk, jo tā ir arī kā sava veida uzslava, ja saņem plusiņu,” A.Šablovskis novērojis. “Šodienas skolēns ir tāds, ka mācīsies tikai tad, ja viņam, vienkāršoti sakot, nebūs kur sprukt. Man ir jārada apstākļi, ka viņam tiešām ir jāmācās. Ir, protams, arī godīgi skolēni, kuri saprot, ka mācoties attīsti savas smadzenes un nākotnē zināšanas noderēs. Bet viena daļa skolēnu ir tomēr tādi, kuri grib izšmaukt, noblēdīties.”

To, kā ar mūsdienu bērniem strādāt, A.Šablovskis sapratis gadu gaitā. Viens no būtiskiem apliecinājumiem, ka mācīšanas metode ir pareiza un savu priekšmetu var iemācīt, ir eksāmenu rezultāti.

“Pēdējo piecu gadu laikā starp 60 Latvijas ģimnāzijām fizikā vienmēr esam bijuši pirmajā desmitniekā,” palepojas pedagogs. Vēl kā apliecinājums ir studenti, kuri atnāk un saka, ka “esam labākie grupā”. Arī olimpiāžu rezultāti. 

Vaicāts, vai A.Šablovskis būtu gatavs ko mainīt savā mācīšanas pieejā, piemēram, ieviešot kādas jaunas mācību metodes, skolotājs atbild apstiprinoši, ja vien tiek pierādīts, ka tās patiešām strādā. “Kamēr nav rezultātu, es uz to skatos kritiski,” neslēpj pedagogs. “Modernisms un tā sauktā “iešana līdzi laikam” ir ļoti apšaubāma. To, kā strādāt, neviens tev priekšā nepateiks, daudzas lietas ir jāizdomā pašam. Kursos neesmu guvis atziņas, ka to pielietošu, izmēģināšu stundās. Tādas idejas praktiski ir ļoti reti vai gandrīz nav. Tas, kas tiek piedāvāts, skolotājam ir jāvērtē kritiski. Ja skolēni nesapratīs, tam nebūs rezultātu, – tad tas ir garām.”

Neaizmirst par baltu lapu un zīmuli

Gita Zommere par skolotāju Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5.vidusskolā strādā teju 20 gadu. Salīdzinot laiku, kad tikai sākusi strādāt skolā un mūsdienas, viņa teic, ka bērni ir ļoti mainījušies. “Es teiktu, ka viņi bija motivētāki,” vērtē G.Zommere. “Viņiem vairāk spīdēja acis, vilinājumi ārpus skolas nebija tik daudz, kā ir šobrīd. Tāpēc skola bija kā vieta, kur varēja apgūt ļoti daudz ko jaunu.

G.Zommere uzskata, ka mūsdienās būt par pedagogu ir milzīgs izaicinājums. “Jo bērni ir citādāki – aktīvāki, enerģiskāki.”

Un tieši šis ir viens no iemesliem, kādēļ izglītībā, mācīšanas pieejā nepieciešamas pārmaiņas. Vairs neder pirms vairākiem gadiem izmantotās metodes. “Bērni piespiež mainīties. Ja pirms padsmit gadiem mums klasē bija viens aktīvs bērns, tad šobrīd esam pārsteigti, ja bērniņš ir ļoti ieturēts, mierīgs,” un tas arī liek domāt par to, kā strukturēt stundu, kā ieinteresēt. Pedagoģe uzskata, ka savā ziņā pie tā ir vainīgs mūsdienu laikmets – informācija mainās ātri, mēs paši esam kustīgi, aktīvi.

“Atceros, kad sāku darbu skolā, “rullēja” grupu darbs, bērniem ļoti patika. Biju daudz ceļojusi, redzējusi, un šie stāsti, par to, kā ir citur, pieredzes, – mūsdienās ar to bērnus vairs aizraut nevar. Tāpēc, ka viņi paši jau ir ļoti daudz redzējuši, ceļojuši. Tā ir norma, un nekāds vairs “uh un ah!”. Tāpēc arī ir jāmeklē citādākas metodikas. Un modernie mediji, IT tehnoloģijas, kas ienāk, skolotājam palīdz atkal ieinteresēt un aizraut bērnus,” G.Zommere novērojusi, ka virtuālajā vidē kahoot.it mācīšanās platforma audzēkņos izraisījusi sprādzienu, – darbošanās ar telefonu stundas laikā šķitis kaut kas neiedomājams, skolēnu acīs varējis lasīt – vai tiešām? “Manuprāt, tas ir tikai normāli, ja stundās izmantojam modernās tehnoloģijas, bet es esmu arī par to, ka nedrīkst aizmirst par baltu lapu un zīmuli, un skolotāja stāstu. Nav visu laiku vajadzīga plašete vai mobilais telefons, lai kaut ko apgūtu un iegūtu.”

Skolotāji ir gatavi runāt

G.Zommere uzskata, ka mācību procesā ir svarīga starppriekšmetu saikne, kas nozīmē – jāsadarbojas ar citiem savas skolas pedagogiem. “Mēs uz to ejam. Ar citiem pedagogiem cenšamies vienoties par to, lai ir tās paralēles. Nevis, ka mēs, vācieši, mācāmies perfektu, un bērni nesaprot, kas tas tāds vispār ir, jo latviešu valodā par to neko nav dzirdējuši,” G.Zommere norāda, ka starppriekšmetu saikne bērnos vieš drošības sajūtu.

“Jā, es esmu pret to, ka skolā skolēnam māca tikai akadēmiskās zināšanas. Ir jāmācās caur visām maņām – acīm, ausīm, muti, rokām.

Es noteikti esmu par izglītību, kas balstīta uz kompetencēm,” neslēpj vācu valodas skolotāja, taču reizē norāda – ne visās klasēs iespējams mācīt vienādi. “To, kā mācīt, ir atkarīgs no pašiem bērniem. Visi nav vienādi, līdz ar to vajadzīga citādāka pieeja, skolotājam ir jāsagatavojas, pirms klasē stāties bērnu priekšā.”

Vai skolotāji ir gatavi pieņemt pārmaiņas? “Uzskatu, ka mūsu skolas skolotāji ir gatavi, jā,” teic G.Zommere. “Neuzskatu, ka mūsu skolā būtu stūrgalvīgi skolotāji, kas saka nē tikai tāpēc, ka jāsaka nē. Skolotāji ir runājami, nav tā, ka mēs katrs ielienam savā alā. Noteikti esam gatavi mācīties. Tikai visās lietās ir vajadzīga skaidrība. Vajag visu vienkārši izskaidrot un ļauj vēl pašam visu apdomāt. Protams, ja mēs paši nemainīsimies, tad mēs tikai stagnēsim, sabiedrībā vēl vairāk runās, ka pedagoģijā kaut kas nav kārtībā.” Tāpat G.Zommere atzinīgi izsakās par sākto “kustību” augstākajā izglītībā. “To, ka kaut kas nav kārtībā, parāda arī tas, ka nav jauno pedagogu, kas gribētu strādāt skolā. Varbūt, ieviešot pārmaiņas, situācija mainīsies uz labu un mums būs jauni kolēģi.”