“Varu palīdzēt izstrādāt referātus, kursa darbus, diplomdarbu, kvalifikācijas un bakalaura darbus ātri un ļoti kvalitatīvi. Pilnīga konfidencialitāte garantēta.” Šāds un līdzīga rakstura sludinājumi lasāmi arī portālā liepajniekiem.lv. Aktuāla lieta, jo mācību/studiju gads strauji tuvojas beigām, un kādam tas ir īstais peļņas laiks.

Rakstītājs iegūst. Vai pasūtītājs arī?

Zanes (vārds mainīts) rakstītie darbi – bakalaurs un kursa darbs – jau nonākuši to pircēju rokās. Tagad top trešais. Uz jautājumu, vai sirdsapziņa par tādu mānīšanos negrauž, Zane atbild noraidoši. Vienīgais, kas viņu satrauc, ir gala vērtējums. ‘Tā tomēr nav tava nopelnītā atzīme ar ko vari samierināties, ja kaut kas sanācis ne tā,” paskaidro Zane, tādējādi baidoties saņemt pārmetumus. Lai gan piebilst, ka ir jāapzinās – aizstāvēšanā tik un tā gala vērtējuma pelnītājs esi pats.

Dažkārt Zane pieķer sevi pie domas: kāpēc man tas ir vajadzīgs, jo tas tomēr ir darbietilpīgs process un prasa papildus uzmanības. “Šādi es varu apgūt ko jaunu – katram no viņiem ir sava tēma, kas dod stimulu palasīt kādu grāmatu un citus literatūras avotus. Jā, arī naudai ir sava nozīme, neatkarīgi no tā, ka paralēli strādāju algotu darbu,” atzīstas Zane. Summas, no kā nākas pircējiem šķirties, ir dažādas – sākot no 150 latiem un augstāk. Ir dzirdēts, ka par bakalaura darbu uzrakstīšanu prasīti pat 500 lati. Klientus Zane īpaši nemeklē, viņi paši nonāk pie meitenes “kāds kādam pateica” ceļā.

“Protams, ir kas nojauš, ka kaut kas nav kārtībā, bet neko nesaka. Taču ir bijuši gadījumi, kad pasniedzējs par to īpaši nav satraucies, jo dažreiz ir labāk, ja students pabeidz neatkarīgi no tā, vai darbu ir rakstījis viņš vai kāds cits,” novērojusi jauniete.

Pagaidām Zanes palīdzību ir lūguši tikai puiši. Kāpēc tā? “Meitenes ir apzinīgākas, bet puišiem pirmajā vietā ir algots darbs,” domā Zane. Jāsaka, ka neviens no puišiem ar redakciju par šo lietu runāt nevēlējās. “Pārsvarā arī ir tas, ka paši nevar piesēsties un to izdarīt, jo nav motivācijas tam tērēt laiku. Tāpēc viņi labāk samaksā kādam citam,” piebilst Zane.

Nevar apvainot uz aizdomu pamata

Liepājas Universitātes Humanitārās fakultātes dekānes vietas izpildītāja Sandra Okuņeva saka, ka šāda veida statistiku Universitāte neapkopo, un pēdējos gados nav bijis skaļu gadījumu. Viņa atceras vienu, kad gan darba vadītājam, gan recenzentam bija nojausma, ka daļa studenta darba tapis piepalīdzot kādam citam. “Cauri vijās viena rakstītāja un vēl kāda cita rakstītāja stils. Arī kvalitātes ziņā šis darbs bija nevienmērīgs,” atminas S.Okuņeva. Lieki piebilst, ka pēc aizstāvēšanas students sekmīgu vērtējumu neieguva.

S.Okuņeva norāda, ka ir diezgan grūti konstatēt, vai studenta iesniegtais darbs nav paša. Var būt tikai aizdomas par pārkāpumu. “Gala darba rakstīšana ir ilgs process, kuru uzrauga tā vadītājs. Un, ja process norisinājies tā, kā tam jābūt, tad studenta ieguldījums ir manāms,” uzskata S.Okuņeva. Aizdomas par nelikumībām pastiprinās, ja kādā mirklī parādās ļoti augstas gatavības pakāpes darbs. Sarežģītāka situācija rodas arī tad, ja darbs kvalitātes ziņā būtiski atšķiras no iepriekšējiem studiju rezultātiem. Taču S.Okuņeva nenoliedz, ka aizdomas var būt nepamatotas, “cilvēki ir dažādi, un līdz ar to darbu tapšanas gaita atšķirīga”.

S.Okuņeva uzsver, ka nevienu nevar apvainot tikai uz aizdomu pamata. Viņa novērojusi, ka viens no pārbaudes mehānismiem, kas aizdomas apstiprina vai noliedz, ir darba aizstāvēšanas brīdis. “Tas, vai kaut kas nav kārtībā, parādās diskusiju un jautājumu daļā, vai students ir spējīgs atbildēt, komentēt un pamatot,” saka S.Okuņeva, piebilstot, ka, protams, var būs situācija, kad students ir tik ļoti satraucies, ka nav spējīgs atbildēt uz jautājumiem.

Kas notiek, ja students tiek pieķerts? “Katrai augstskolai ir savi iekšējās kārtības noteikumi. Liepājas Universitātē viņš neiegūst sekmīgu vērtējumu, līdz ar to nav nokārtots kāds no kursiem un viņš studiju gadu vai augstskolu nepabeidz. Taču viņam tiek dota otra iespēja – darbu var aizstāvēt atkal pēc gada, to iesniedzot no jauna, vai arī izstrādātu pilnīgu citu tēmu,” par iespējamām sekām brīdina Liepājas Universitātes pārstāve. Bet viņa līdzzinātājam, respektīvi īstajam darba autoram, nekas nedraud. Šajā gadījumā ir vienīgi pārkāptas autortiesības. “Cilvēki daudz ko pārdod, un to vairs īsti nevar kontrolēt,” ar nožēlu saka Liepājas Universitātes juriskonsulte Iveta Tumaščika.

S.Okuņeva jautā: “Vai šis cilvēks, palūdzot kādam citam viņa vietā uzrakstīt noslēguma darbu, nejūtas apdalīts? Tad kāds ir bijis viņa mērķis, stājoties augstskolā? Formālu izglītību viņš iegūst, bet rakstīšanas procesa laikā apgūst daudz kompetenču, ko viņš zaudē.”