Ja cilvēkam pieder suns, tad regulāras pastaigas ir katras dienas neatņemama sastāvdaļa.

“Kad pirms pieciem gadiem iepazinos ar savu vīru, konstatējām, ka mūsu suņi vizuāli ir tik ļoti līdzīgi kā vieniem vecākiem dzimuši,” stāstu sāka Madara Daudziņa-Šuktere.

“Sarakstījāmies internetā, un viņš atsūtīja savas sunenes bildi. Atbildēju, ka mans suns ir tieši tāds pats, tikai krāsa atšķiras.

Mana sunīte ir Mārtiņa Freimaņa Pepes bērns.

Nedaudz vēlāk, iespēju robežās izpētot Billes un Žannas radu rakstus, abi sapratām, ka viņas nekādi nevar būt radinieces.”

Kad Madara ratos ved pastaigā savu mazuli, līdzi noteikti tiek ņemtas arī Bille un Žanna. Lai abas izskrietos bez pavadas, dažreiz ģimene aizbrauc uz Bernātu pludmali. Bille pēc rakstura ir atturīga. Vēl viņa, kā sacīja saimniece, ir dabas vērotāja. Rāmi aplūkojot ceļā pamanītās vārnas vai pīles. Savukārt Žanna ir mīļuma iemiesojums, viņa ir gatava gandrīz vai katram ļaut sevi noglāstīt, pabužināt. Tā kā abas rakstura ziņā ir pretstati, tad ģimenē tiekot dēvētas par iņ un jaņ. Divas reizes gadā saimniece pati kucītēm apcērp kažoku. Tad vizuālā līdzība esot vēl labāk saskatāma.

Kāds bija sākums, kad jaunie cilvēki un abas sunenes sāka dzīvot kopā? Ļoti sarežģīts. Bijis bail abas atstāt mājās divas vien, jo bez cilvēka klātbūtnes tūlīt metušās skaidrot attiecības. Kā nu ne! Pirms kopā dzīvošanas katra bija vienīgā princese savam saimniekam. Apmēram pēc diviem mēnešiem attiecību skaidrošanas intensitāte pierimusi, un nu, kad pagājuši jau pieci gadi, abas kļuvušas gandrīz par māsām. Ja vienu aizved pie veterinārārsta, otra ir nelaimīga un nesaprot, kas noticis.

“Ja mājās ir divi suņi, noteikti ir vieglāk nekā tad, ja paņemts tikai viens. Šiem dzīvniekiem patīk būt kompānijā.

Tad viņi nejūtas vientuļi un pamesti. Kad saimnieki aiziet uz darbu, suns mājās paliek viens, bet, ja mīluļi ir divi, kopā tomēr daudz interesantāk, jautrāk,” teica Madara.