Pēc viņas paustā, tas ir labākais rezultāts kopš 2010. gada, pēc kā donoru skaits katru gadu sācis samazināties.

Vidēji visvairāk cilvēki asinis ziedo reizi gadā, bet ir arī donori, kas asinis ziedo trīs un vairāk reizes gadā. Pagājušajā gadā 23 cilvēki asinis ir ziedojuši sešas reizes, kas ir maksimāli iespējamais, ko vīrieši donori var gada laikā ziedot. Savukārt 423 cilvēki ir ziedojuši piecas reizes gada laikā.

Kopumā vairāk nekā 17 000 donoru asinis ziedo reizi gadā, bet apmēram 8000 – divas reizes gadā. Dienā vidēji tie ir 100 līdz 200 cilvēki, kas nodod asinis, taču to skaits ir atkarīgs no tā, vai VADC ir lielie izbraukumi.

Raksturojot Latvijas vidējā donora portretu, Pole stāstīja, ka statistiski pēdējos gados nedaudz vairāk nāk sievietes, bet kopumā dzimumu ziņā tas ir līdzīgs skaitlis – apmēram 45% vīriešu un 55% sieviešu.

Vidējais donora vecums ir 37,5 gadi, turklāt pēdējo divu gadu laikā esot izdevies par vienu gadu samazināt vidējā donora vecumu.

“Visa Eiropa pie tās strādā, ka sabiedrība noveco un demogrāfiskā līkne nav iepriecinoša. Tas ir liels izaicinājums, un mēs priecājamies, ka mums izdodas kaut nedaudz samazināt vidējo donora vecumu,” pastāstīja Pole.

Donori ir vairāk pilsētu iedzīvotāju, jo arī statistiski vairāk cilvēku Latvijā dzīvo pilsētās. Savukārt attiecībā uz profesijām un nodarbinātību – šāda statistika netiek apkopota. Donori ir visdažādāko profesiju pārstāvji.

Viņa gan piebilda, ka nav novērojamas ziedotāju atšķirības reģionos. Drīzāk lielāka atsaucība novērota vietās, kur ir aktīvs cilvēks donoru dienas organizēšanā, iesaistās ar dažādiem bonusiem, piemēram, ērtākas vietas atrašana, plakātu izlīmēšana un informācijas izvietošana vietējos medijos.

Šobrīd, kad ir vasara, atvaļinājumu laiks, donoru aktivitāte samazinās. Arī karsts laiks diemžēl ietekmē donorus, VADC gan cenšas autobusā nodrošināt kondicionieri, bet, ja ārā ir 30 grādi, tad cilvēks jau tā jūtas slikti un kur vēl domāt par asins nodošanu, stāstīja Pole. Tomēr arī pēc svētku un pirms svētku laikā, janvārī donoru aktivitāte samazinās.

“Mēs tomēr aicinām drosmīgākos nākt un palīdzēt, jo diemžēl saslimšanas un nepieciešamā palīdzība ir visu gadu un tā nešķiro, vai ir atvaļinājums vai pirms svētku laiks,” norādīja VADC direktore.

Cilvēkus ziedot asinis motivē dažādi iemesli, tomēr asins ziedošanai ir jābūt no sirds, apziņai, ka esmu gatavs palīdzēt no sirds, neprasot, kas man par to būs.

“Donoru kustība nekādā gadījumā nevar pārvērsties par iespēju nopelnīt, jo tad tam zūd jēga.

Tad arī var rasties situācija, ka donori ne vienmēr ir ar labāko veselības stāvokli, kas var kaitēt pacientam,” uzsvēra Pole.

Latvija ir viena no retajām Eiropas valstīm, kur šāda veida kompensācija vispār pastāv. Valstī ir transporta kompensācija, kas ir 4,27 eiro, ir vēl pašvaldības, kas kaut ko papildus piemaksā, piemēram, Rīgas, Daugavpils pašvaldība un citas.

Pēc Poles paustā, tas vairāk ir papildu bonuss, un no tās donors var arī atteikties. VADC negribētu, lai tas būtu galvenais motivējošais faktors, jo tā tam nevajadzētu būtu. Latvijā šī kompensācija ir vēsturiski iesakņojusies, bet, piemēram, Lietuvā un Igaunijā tādas kompensācijas nav.

Tāpat būtisks motivējošs faktors nenoliedzami ir brīvdiena, kas ir noteikta Darba likumā. Pole atzīmēja, ka tas arī ir papildu bonuss, lai uzturētu donoru kustību, bet arī šādi bonusi nav daudzās citās valstīs, un Latvija, pat varētu teikt, ir vienīgā.

“Protams, mēs mēģinām arī sagādāt donoriem dažādus pārsteigumus, daudziem uzņēmumiem atbalstīt VADC ir viens no korporatīvās sociālās atbildības veidiem, un esam par to ļoti priecīgi un pateicīgi.

Tas nozīmē, ka varam ar dažādiem suvenīriem iepriecināt donorus, piemēram, tie var būt vitamīni, bezmaksas kafija vai roku krēms.

Tās ir sīkas lietas, bet tomēr rada prieku un to mēs noteikti negribētu uzskatīt par pievilināšanas faktoru vai galveno motivāciju. Donoru kustība tomēr ir apziņa, ka cilvēks var īsā laikā izdarīt labu darbu un izglābt dzīvības, mēs to nekad nevaram nenovērtēt vai par to jebkādā veidā samaksāt,” sacīja VADC direktore.