Šonedēļ ārste Helēna Geriloviča priecājas, ka no pirmdienas vismaz daļēji ir atjaunota ambulatorā ķirurģiskā palīdzība. Jau otrdien viņai pieņemšanas sarakstā bija 25 pacienti. Agrāk, normālajā dzīvē, ik dienu bija 30–50. Vienlaikus ķirurģe neslēpj, ka, līdzīgi kā citi viņas kolēģi mediķi, jūtas koronavīrusa izplatības riska apdraudēta.

H. Geriloviča strādā gan Veselības centru apvienības Liepājas poliklīnikā Brīvības ielā, gan Jaunliepājas Primārās veselības aprūpes centrā. Ārkārtējās situācijas pirmajās nedēļās, kamēr ambulatorie ķirurģiskie pakalpojumi nebija atļauti, viņa tomēr bija izcīnījusi iespēju reizi nedēļā pacientus pieņemt.

“Pateicos kolēģiem, ka līdzēja man saglabāt iespēju sniegt palīdzību ambulatoriem pacientiem – tādiem, kuriem saasinājās hroniskas ķirurģiskas slimības vai radās kādas akūtas ķirurģiskas problēmas, kas vēl nebija stacionāra līmenī. Es uzstāju, ka reizi nedēļā pacienti ir jāpieņem – lai pacients nesapūst, lai nenonāk tiktāl, ka jāved uz slimnīcu. Daļēji tas atslogoja Liepājas Reģionālās slimnīcas speciālistu pārslodzi, slimnīcā jau tā ir spriedze pāri galvai. Tas arī mazināja pacientu iespēju inficēties,” stāsta ārste. “Protams, pacientu plūsma bija mazāka. Mēs konsultējām cilvēkus pa telefonu. Tā atlasījām akūtos gadījumus, pacientus, kurus noteikti vajag pieņemt, un izlēmām, kurš varētu vēl pagaidīt kādu laiku.”

Daktere redz – ārkārtējās situācijas laikā pacientu ārstēšana ir iekavēta: “Man ir palielinājies onkoloģisko pacientu skaits, ir arī ielaistas, smagākas ķirurģiskas kaites. Piemēram, konstatēts polips, kas var veidoties par vēzi. Artēriju nepietiekamība kājās izveidojusies par gangrēnu. Trofiska čūla izveidojusies liela un dziļa. Tas viss tikai tāpēc, ka cilvēki nav varējuši nākt pie ārsta. Viņu liktenis bija tāds – sēdi mājās. Kamēr tev veselība nav galīgi apdraudēta, nedrīksti nekur iet. Paldies, ka mums bija iespēja vismaz mazināt pacientu plūsmu.”

Ķirurģe ir pateicīga arī saprotošajiem pacientiem. Saprotošs ir tāds, kurš ārsta kabinetā ienāk ar aizsargmasku uz sejas. “Dzirdēju, ka mums esot pacientiem, kuri nāk uz pieņemšanu, jānodrošina maskas. Bet pašlaik tas ne visai ir iespējams.” Masku trūkst. Pašlaik gan tās var arī nopirkt, piemēram, turpat Brīvības ielas poliklīnikā. Bet katrs masku sev var arī uzšūt pats – tāda, mazgājama un gludināma, tāpat kā vecos laikos mazgāja un gludināja bērnu autiņus, atkārtoti lietojama, arī ir derīga! Ārste mudina: “Ieliec maisiņā četras maskas un ej, kur tev jāiet. Pēc divām stundām nomaini pret nākamo!”

Ārste brīnās – kā tā var būt? Lielveikalos pacienti ievēro visus noteikumus, dezinficē rokas, velk cimdus, “iet ar maskiņām, saglabā ieteicamo atstatumu, bet pie mums nākot ne… Pacientiem ir jāsaprot – ķirurga un ķirurģisko māsiņu darbs ir tikai 30–50 centimetru attālumā, seja mums pavisam tuvu pacienta ķermenim. Viens otrs pacients ir ļoti neatsaucīgs. Uz jautājumu, kāpēc viņam nav aizsargmaskas, atbild rupji: “A kur rakstīts, ka vajag?” Es uzskatu, pirmkārt, tikai pavisam negudrs cilvēks nebaidās. Otrkārt, ir cilvēki, kuriem nav valstiskas apziņas”.

H. Gerilovičai acīs iekritusi skaidrojoša reklāma, kurā teikts, ka Covid-19 slimība izplatās šķaudot un klepojot. Reklāma ir nepilnīga, saka ārste. “Vīrusu var izplatīt arī runājot, no mutes! Tu nevari zināt, kas tev ir iekšā. Šodien nav, rīt varbūt ir. Ne tikai dakteriem, bet visiem, visiem cilvēkiem ir jāsaprot – mēs nevaram zināt, esam slimi vai ne. Pirmajās dienās vīruss sevi neparāda. Ir ļoti daudzi vīrusa nēsātāji, un viņi ir lipīgi – izplata slimību, pašiem nezinot. Varbūt vēl par to trūkst informācijas, bet uzskatu, ka pacientiem ir jābūt ar maskām.”

Savā kabinetā ārste ar māsiņu visu laiku strādā maskās. “Kāds Eiropas ministrs teica, ka masku nēsāšana ir savstarpējās cieņas forma. Tam jābūt pašam par sevi saprotamam paradumam! Tas ir līdzeklis, lai aizsargātu to cilvēku, kurš ir tev pretī, jo mēs nevaram zināt, kā ar mums ir. Maska ir elementāra pieklājība. Iedomājieties to spriedzi sākumā. Jebkura maziņa pazīme… O, galvā iesāpējās! Uzreiz ir trauksme! Jā, mēs, mediķi, jūtamies apdraudēti, jo mēs esam cilvēki, un ne visi pacienti ir saprotoši.”

Viņa ir ārste ar trīsdesmit gadu stāžu, akūtajā ķirurģijā strādājusi “bandītu laikos kā karā”, tāpēc H. Gerilovičai nav saprotams, kas ir lēna reakcija medicīnā un lēmumu gaidīšana no augšas. “Tāda man nav pieņemama. Nu vismaz iemācīsimies rokas mazgāt!” viņa pasmejas, “šī situācija rāda, ka medicīnu nedrīkst nemācīties. Saskatīju, ka apmēram ceturtā daļa mediķu neuztver šo situāciju pa īstam, bet tikai kā spēli. Saredzēju arī daudz nekompetences, ļoti maz pilsoniskas atbildības. Visi gaidām, kad no valdības atnāks kāds rīkojums. Kamēr mums vēl nebija atnācis papīrs par ārkārtējo situāciju, jau bija skaidrs, ka jābūt uz vietas dezinfekcijas līdzekļiem, vajag rociņas mazgāt, seju aizklāt. Diemžēl mūsu tautai vajag lielāku kontroli. Dažkārt cilvēki rīkojas slikti nevis tāpēc, ka viņi ir slikti, bet tāpēc, ka viņiem ir slinkums vākt informāciju un lasīt. Rīkojas pēc tā, ko viena tante teica. Bet jābūt dziļākai interesei par visu.

Nevar teikt paldies vīrusam, bet tagad katru dienu runājos ar cilvēkiem visos vecumos un redzu – mūžu dzīvo, mūžu mācies. Daudz ko ir sapratuši, kas viņi paši ir, kas ir viņu apkārtējie cilvēki. Daudz ko atklāj šis laiks. Es saku – esiet savstarpēji uzmanīgi un laipni! Otrais Covid-19 vilnis vēl nav pāri. Es uzskatu, ka mums ir slikti izmeklēti cilvēki, nevis veseli. Pirmais, kas ārstē, ir vārds, otrais – zāles, trešais – nazis. Tautai ir jāpaskaidro, un tautai ir jālasa. Lūdzu, neaiziesim līdz nažiem! Ienākot medicīniskā iestādē, vajadzētu masku uzlikt, jo te ir vairāk slimu cilvēku. Domājiet, ļaudis! Tas pašiem jāsaprot!”