Vakar Centrālkapos daudzi liepājnieki nolika ziedus un dedza svecītes, pieminot komunistiskā genocīda upurus un cilvēkus, kuri nolikuši savas galvas par brīvu Latviju. Katram no viņiem būtu savs stāsts par to, ko glabā piemiņa. Dažus no viņiem uzrunājām.

“Es noliku ziedus komunistiskā genocīda upuriem un nacionālajiem partizāniem – es pats bērnībā Dobeles rajona Auros pazinu jaunus zēnus, astoņpadsmitgadīgus nacionālos partizānus. Pieminu arī savu tēvu, kuru Krievijā, netālu no Sanktpēterburgas, nošāva troika 1938. gadā. Biju zēns, kad savām acīm redzēju arī, kā notika izsūtīšana 1949. gadā,” pastāstīja Oļegs Zabeļskis.

“Es pieminu savu mātes brāli, poļu virsnieku, kuru nošāva reizē ar citiem poļu virsniekiem Katiņā, un tēva brālēnus,” īsi sacīja Jānis Žibals. Bet Andris Meldrājs pieminēja latviešu karavīrus, kuri 1941. gadā palīdzējuši izdzīt no Latvijas okupantus un pārtraukt Baigo gadu. “Noliku ziedus arī pie vācu kritušajiem karavīriem, jo zinu Liepājas zēnu Indriķi Zorgevicu, kuru apbedīja kopā ar vāciešiem – viņus nošāva sarkanie partizāni. Indriķi nošāva naktī, viņam guļot gultā paša mājās. Es pieminu arī politiski represētos, kuri šajā dienā tika izvesti, un pieminu latviešu virsniekus, kuri gāja bojā Litenē un kurus Krievijas iebrucēji nežēlīgi piekrāpa un nošāva. Un noliku ziedus Latvijai, kura tik daudz ir cietusi vairāk nekā 50 gadu, un dod Dievs mums to nezaudēt.”

Vakar apritēja 70 gadu, kopš 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas bez tiesas sprieduma uz Sibīriju un citiem tāliem Krievijas nostūriem deportēja vairāk nekā 15 tūkstošus nevainīgu cilvēku.

Nora Driķe,
“Kurzemes Vārds”

Andra Gertsona foto

Ziedus pie Piemiņas akmens deportācijās cietušajiem noliek (no kreisās) Jānis Žibals un Andris Meldrājs.