Godinot komunistiskā terora upuru piemiņu, piektdien,
14.jūnijā, Liepājā notiks vairāki atceres pasākumi, lai godbijībā noliektu
galvas to priekšā, kas pārdzīvojuši izsūtījuma un cietuma šausmas, portālu
informēja Liepājas muzeja galvenā speciāliste Sandra Šēniņa.

Viņa skaidro, ka šogad atceres pasākumi sāksies pulksten 14
Liepājas muzeja ekspozīcijā ”Liepāja okupāciju režīmos” K.Ukstiņa ielā 7/9, kur
kopā sanāks represētie, lai atcerētos to dienu notikumus un noskatītos
režisores Dzintras Gekas dokumentālo filmu ”Agapitova un izglābtie”.

”Plahina, Agapitova un vēl citi milzu novadi ir ziemeļu
zemes mala, kur 1941.gadā četri tūkstoši bērnu no Latvijas tika deportēti uz
Sibīriju. Nāves salā Agapitovā 1942.gada rudenī nokļuva 700 dažādu tautību
mātes ar bērniem, izglābās ap 60 cilvēku, to skaitā septiņi latviešu bērni,”
stāsta S.Šēniņa un piebilst: ”Atmiņas ir skaudras, pat neticamas. Palicis
jautājums – kāpēc tas notika un kāpēc neviens nav vainīgs?”

Pēc pasākuma dalībnieki ar autobusu dosies uz Centrālkapiem,
kur pulksten 16 pie deportēto piemiņas akmens notiks svētbrīdis. Pasākumā
piedalīsies Liepājas Politiski represēto kluba biedri, 1.Zemessardzes novada
zemessargi un visi, kam svarīgi pieminēt tos, kuriem nebija lemts atgriezties
dzimtenē. Pasākumu vadīs Jānis Dreiblats, par muzikālo noformējumu rūpēsies
Valdis Aivars un Gunārs Borgs.

Savukārt pulksten 18 Liepājas muzejā Kūrmājas prospektā 16
notiks represēto piemiņai veltīts koncerts ”Visapkārt zeme zied…” ”Skanēs mūsu
tautai mīļas un svētas dziesmas  Liepājas
Tautas mākslas un kultūras centra sieviešu kora ”Aija” (diriģente un
mākslinieciskā vadītāja – Gunta Vite, koncertmeitare – Antra Berga, vokālā
konsultante – Līga Jekševica) un Liepājas Bērnu un jaunatnes centra jauniešu
kora “Liedags” (dirigente – Gunta Vite, kormeistare – Annija Dīķe,
koncertmeistars Guntis Vītols) izpildījumā,” stāsta muzeja galvenā speciāliste.

”Gribot negribot jāpiekrīt kāda represētā domām, ka varbūt
šī nebeidzamā atgriešanās, gremdēšanās atmiņās ir ne kas cits kā atņemtā,
pazudušā laika, atņemtās un sabradātas dzīves meklējumi, tās dzīves, kas palika
Sibīrijas zemē, ūdeņos un ledū. Bet dzīvi palikušie klusi izzūd ar katru dienu
arvien vairāk un vairāk. Viņu stāsti mums liekas pārāk neticami, kā kinofilmā.
Taču tūkstošu tūkstošiem to nācās pārdzīvot. Laikam jau mūsu šo laiku psihe ir
tā izvarota un izkropļota, ka notikumus, kuriem līdzīgu nav cilvēces vēsturē,
šodien uzskata par pašsaprotamiem un normāliem. Un tas patiešām ir skumji,”
pauž S.Šēniņa.