Kad vainags galvā, mugura gribot negribot izslejas, pleci iztaisnojas. Varbūt kādam tas ir gada notikums – Līgo vakarā iet pļavā, lasīt jāņuzāles, smilgas un puķes, meklēt deviņus vai trejdeviņus ziediņus, izsmaržot, saelpoties pļavu, pieskarties dabai, ieskatīties augos un darināt vainagu.

Kā mazā raganiņa

Kādu jūnija vakaru “Kurzemes Vārds” devās Grobiņas pļavās kopā ar mākslinieci Initu Beihmani, aicinot viņu dalīties savos ziedu rotu veidošanas noslēpumos. Initas acīs gan dārzs, gan pļava ir īpaša vieta, kur izbaudīt dabas ziedēšanu, sākot ar sniegpulkstenītēm, vizbulītēm, pienenēm, neaizmirstulītēm, gaiļpiešiem, maijpuķītēm. “Tas man no bērnības. Paps daudz brauca apkārt, taisot elektrību, un zināja tās vietas. Zināja, uz kurieni jābrauc vizbuļos, uz kurieni – maijpuķītēs. Man ir tādas dienas, vienkārši paņemu riteni un fotoaparātu un braucu dabā. Pati priekš sevis uzņemu spēku. Apzināti vai neapzināti. Prasās tādas dienas, kad viss pārējais it kā atkāpjas. Tās ir dabas sajūtas.”

Jūniju Inita uzskata par maģisku tieši sievietei: “Šajā laikā mēs jūtamies kā mazās raganiņas, man liekas. Viss tā mistiski. Vienkārši brīnišķīgs laiks. Sajust dabas spēku, rasu ar visu ķermeni. Tas ir tik brīnišķīgi – piecelties ar saulīti agri, agri un iziet pa pļavu, daudz ko ieraudzīt un sajust. Caur augiem uzņemt to, ko šajā posmā pašai vajag. Un ko vajag, tas atrodas. Šis ir tāds laiks, kad sader viss kaut kas. Tai vainagā ir sievietes spēks. Kad vajadzīga rotāšanās, tad ir skaisti, ja to var darīt kopā ģimenes sievietes, draugi – kopā gatavoties, kopā meklēt pļavā jāņuzāles.”

Taču vienmēr top arī kāds ozollapu vainags, ko saulgriežos nolikt uz vectēva Jāņa kapa.

Kādus ziedus ņemt

Vainagu darināšana Initai ir kā smaržīgā ziedlaika bauda, tāpat kā puķes nest mājās un likt vāzē. Kas zied, ar to jārotājas un tas jāpasmaržo, ik pa laikam par ziediem ir jāpapriecājas. Tādēļ viņai vainagi nenozīmē tikai Jāņu sastāvdaļu un pasūtījumus, piemēram, laulību ceremonijai vai mičošanai. Kumelīšu, gaiļbiksīšu vainadziņš, garšaugu kronis ar mētrām, lavandām, rozmarīnu, piparmētrām, rūtām ir arī ļoti praktiskas veltes. Viņa redzējusi, kā ceriņu vainaga saņēmēja staro, visas dzimšanas dienas garumā greznodamās ar šo dāvanu. “Viņa bija tik pārņemta, pilnīgi pārvērtās. Ir prieks, ja cilvēks sajūtas tik laimīgs,” stāsta aromātiskā vainaga darinātāja un dāvinātāja.

Bieži vien šķiet, ja pa gabalu neko neredz, tad pļavā nekā nav. Bet ir vērīgāk jāieskatās tajā sīkajā puķītē, tāpat kā cilvēkā, viņu iepazīstot pa īstam, domā Inita. Lasot jāņuzāles, viņa rosina ļauties – ņemt to, pēc kā roka sniedzas. Tāpat arī, pinot vainagu, ņemt to puķīti, pēc kuras roka pati pastiepjas. Neiespringt uz domu, kas pareizi, kas nepareizi, tā var vai tā nevar. Vienīgi, ja gribas raibu vainadziņu, tad rosina piedomāt, lai tie augi, kurus vainagā ieliek, būtu iepīti tajā viscaur. Lai nav tā, ka vienā vietā ir pietīta liela čupa ziedu, smilgu vai lapu, bet citā vietā vainags palicis plāns. Vainags rāda pinēju un atklāj viņas raksturu – spēju būt pacietīgai, akurātai. Pasaka arī kaut ko par autores noskaņojumu un sajūtām.

Ko ņemt, ko neņemt vainagam? “Driģenes, zilās kurpītes droši vien nevajadzētu. Ar indīgajiem augiem reizēm var apdedzināties, kad sula stipra – pašai tā gadījās ar kurpīti. Bet driģenei ir tik skaisti ziedi – bēšs tonis, iekšā tumšs…” Tomēr tik traki, ka vainagā ieliktie augi sāktu savā starpā kauties, gan laikam neesot. Tieši saulgriežos kopā saderot viss kaut kas. Un pat no siena varot uzpīt vainagu.

Ap stieplīti

Inita ierāda divus vienkāršus vainagu darināšanas paņēmienus, kas radošo procesu ļoti atvieglina. Vienam kronītim viņa pasniedz man mīkstu stieplīti, kurai galiņus atloka, izveidojot cilpiņas. Stieplītes garums būs piemērots vainaga lielumam, kādu nu kurai galvai vajag. Izveidotās cilpiņas ļaus regulēt vainaga lielumu. Lai melnā stieplīte nerēgotos, to glīti notin ar zaļo floristikas līmlenti. Tagad var sākt pīt vainagu. Ņem ziedus, kuriem kātiņi atstāti tikai apmēram 7–10 centimetru garumā, liek ziediņu pēc ziediņa, lapiņu pēc lapiņas pie stieplītes, no viena gala sākot, un ar diedziņu pietin visapkārt stieplītei, līdz tā visā garumā pārvērtusies par kuplu ziedu viju.

Vijas abus galus savieno pēc patikas un pēc vajadzības. Piemēram, var cilpiņās ievērt glītu zīda lentīti un ar to sasiet galus kopā. Ja vajag vainagu lielāku, var pat atstāt atstarpi starp abiem stieplītes galiem. Bet sasiešanai var izmantot arī kādu vienkāršu aukliņu un to noslēpt zem ziediem. Izmanto tādu materiālu, kāds pieejams.    

Ap stieplīti vainags uzpinās ātri. Stieplītes vietā var ņemt arī stingru aukliņu. Līdzīgi var veidot vainagu, ar diedziņu pietinot ziedu pie zieda, par vainaga formas pamatni ņemot puķu kātus. Taču tad bieži vien grūti noregulēt, lai pamatne viscaur būtu vienmērīgā biezumā, un var sanākt viens sāns kuplāks, otrs plānāks.

Var arī iepriekš no stieplēm izveidot vainaga karkasu un tajā, piemēram, ievērt pērles. Pēc tam, karkasam izvijot cauri augus un iepinot ziedus, sanāk interesantāks vainags – ja stieple melna, var iepīt sarkanas rozes. Inita izmēģinājusi vainagu arī šūt, augus ar šujmašīnu piešujot pie auduma. Šis variants pašai negājis pie sirds. Tomēr viņa aicina eksperimentēt.

Ja darina ozollapu kroni kādam Jānim vai Jāņu tēvam, tas būs pasmags. Tad vainaga pamatnei noder no klūdziņas veidots aplis, ap kuru zarus tin tāpat kā ziedus pirmīt ap stieplīti.

Uzpīt bizi

Kamēr es pinu ziediņus pie stieplītes, Inita pin vainaga bizi. Viņa ņem dažus garākus smilgu stiebrus, ar citu smildziņu sasien augšgalā kopā un plāno stiebru kūlīti sadala trijās daļās kā matus, pinot bizi. Bizes pinumam der vijīgi augi, kāds tītenis. Ņem augu pēc auga un pin tik klāt. Iepinamo liek vidējā daļā, piespiež klāt, pārliekot pāri labo malējo, kas nu kļūst par vidējo. Liek atkal jaunu iepinamo puķi un pārliek pāri kreiso malējo. Un tā visu laiku turpina pīt kā matu pīni, katru jauno ziedu vai smilgu liekot vidiņā, lai nemūk prom. Vainaga pinumam veidojoties, tajā ieliktie augi aizvirzās uz sāniem, radot kuplumu. Virspusē krāšņums, apakšā spuraina, zaļa kātu bize. Ja tā spurojas par daudz, kātiņu galus apgriež – izfilē kā pie friziera. Ja bize veidojas par biezu, kādu kātu noīsina, lai biezums ir vienmērīgs.

Pēc tam vainaga bizi uzpinu arī es. Pārsteigums! Tas ir pavisam vienkārši, un arī pīšana veicas aši. Inita stāsta, ka šis ir viens no stiprākajiem vainagiem tiešā un pārnestā nozīmē – nesaraujams. Iespējams, tas ir arī viens no senākajiem vainagu veidošanas veidiem. Kad pīne ir vajadzīgajā garumā, galus sasien ar aukliņu, ar ziedu greznumu noslēpjot vainaga savienojuma vietu. Mēs veidojām bizi ar kuplumu, bet var to pīt arī gludu un plānu. “Vajag spēlēties ar augu interesantumu,” piebilst Inita.

Saka, ka vainags, kas šajā gadā vīts, nākamgad esot jāsadedzina. Var arī vainadziņu nodzert tējā. Vienkārši paņemt no vainadziņa kādu augu tējai – pēc kura roka pastiepjas. Ja vien nav apputējis. Un ja nav iepīti indīgi augi.

Lai svaiga rota

Ja vainags uzpīts jau laikus, bet līdz svētku svinēšanai vēl vairākas stundas, to var paturēt ledusskapī, lai līdz godiem nenovīst.

Vainadziņi dainās

Piniet, meitas, vainadziņu

Jāņu dienas vakarā:

Kam būs grezns vainadziņš,

Tā Jānīša līgaviņa.

Viju Jāņu vakarā(i)

Dārzā puķu vainadziņu:

No rozēm, magonēm,

Vaskajām kliņģerēm.

Es, Jānīša līgaviņa,

Likšu ziedu vainadziņu:

Lai aug viņa raibas govis

Ziedainām kājiņām!

Es nopinu vainadziņu

No deviņi vizulīši;

To uzliku galviņā

Pašā Jāņu vakarā.

Es nopinu vainadziņu

No deviņi Jāņu ziedu;

Spīdēj’ mans vaiņadziņš

Caur deviņi glāžu logu,

Jo spīdēja, jo valkāju,

Tautu dēlus kaitināju.

Es nopinu vainadziņu

No tiem pura vaivariem,

To uzliku Jānīšam,

Lai tas reibtu nepiedzēris.

Es savam Jānīšam

Skaistu kroni darināju:

Dadžus liku ap malām,

Rozes viju cekulā.

Es nopinu vainadziņu

No zemeņu ziediņiem,

To uzlikšu galviņā,

Jāņu nakti līgodama.

Jāņu nakti nepazinu,

Kura sieva, kura meita:

I sievām, i meitām

Zaļš ozola vainadziņš.