liepajniekiem.lv
Dodoties ceļā ar auto, mums izdevās apskatīt Gdaņskas vecpilsētu, apmeklēt Svētā Dominika gadatirgu, uzkāpt Svētās Marijas baznīcas tornī, izbraukt ar kuģīti un aizbraukt līdz netālajai Sopotai.
Ierašanās un vecpilsētas šarms
Ceļš no Liepājas līdz sadraudzības pilsētai Polijā Gdaņskai prasīja gan laiku, gan izturību, jo jābrauc bija apmēram deviņas stundas.
Pārsteigumu radīja tas, ka vairāku stundu garumā nācās mērot līkumainus ceļus caur mazām Polijas pilsētiņām ūdens tuvumā, kas prasīja piepūli gan no šofera, gan pasažieriem, jo degvielas uzpildes stacijas tikpat kā neredzējām.
Nokļūstot galamērķī un nedaudz atpūšoties no garā brauciena, devāmies pirmajā izpētes pastaigā pa Gdaņskas vecpilsētu.
Pirmais vizuālais iespaids uzreiz radīja līdzību ar Amsterdamas arhitektūru. Nozīmīgu lomu spēlē arī kanāls.
Pirmajā vakarā, restorānus ilgi nemeklējot, izbaudījām gardas vakariņas turpat kanālmalā.
Cenas un piedāvāto sortimentu palīdzēja saprast teju pie katra restorāna ieejas ārpusē izvietotās ēdienkartes, kas ļāva ērti un salīdzinoši ātri atrast piemērotāko vietu.
Pēc maltītes sekoja pastaiga pa laternu izgaismotajām ieliņām.
Vien pāris minūšu attālumā no kanāla un vakariņu vietas negaidīti nonācām līdz Neptūna strūklakai, kas ir viens no pilsētas atpazīstamākajiem apskates objektiem.
Pēc cilvēku daudzuma, kas pie tās pulcējās, pat nezinātājam būtu skaidrs, ka strūklaka iekļauta visos Gdaņskas ceļvežos.
Dodoties vēl dziļāk vecpilsētā, nonācām līdz antīkajam tirgum, taču turpat aiz stūra pavērās vēl negaidītāka aina, jo visu kvartālu ieskāva tirgotāju teltis.
Izrādījās, ka nejauši bijām ieradušies laikā, kad pilsētā norisinājās Svētā Dominika gadatirgus.
Lai gan vēlā vakara stundā tirgotāji jau vēra savas nojumes ciet, bija pilnīgi skaidrs, ka nākamajā rītā atgriezīsimies, lai apskatītu, kas tad īsti tur notiek.
409 pakāpieni un ostas industrija
Kā jau norunāts, no rīta, uzreiz pēc brokastīm naktsmītnē, devāmies izstaigāt gadatirgu no jauna. Tikai tad varēja patiesi saprast tā grandiozitāti.
Starp visdažādākajām preču rindām visbiežāk bija novērojamas tieši izsmalcinātas dzintara rotas.
Tādu dzintara daudzveidību vienuviet iepriekš nebija nācies novērot.
Jau pirms došanās, lasot aprakstus par pilsētu, nopratu par dzintara plašo sortimentu, taču šķita, ka tas ir vien kārtējais teksts tūristu pievilināšanai.
Tirgus piedāvājums bija ārkārtīgi plašs – no pašu amatnieku darināta apģērba un unikāliem interjera dekoriem līdz vietējiem un pasaules gardumiem un citām precēm.
Iepriekš bijām plānojuši doties uz panorāmas ratu, lai redzētu Gdaņsku no augšas, taču, atrodoties turpat vecpilsētā, pieņēmām izaicinājumu uzkāpt Gdaņskas augstākajā skata tornī – Svētās Marijas baznīcā.
Bija jāpievar apmēram 409 pakāpieni (tā norādīts pašas baznīcas materiālos, taču garāmgājēji gan apšaubīja precīzo skaitli).
Pēc vairākām pauzēm nonākot virsotnē, pavērās patiesi skaists skats pār pilsētas sarkanajiem jumtiem.
Manuprāt, nelielais kardiotreniņš līdz mērķim bija tā vērts. Pēc tam vēl veltījām pāris stundas nedaudz tālāku pilsētas daļu apgūšanai, taču secinājām, ka tūristiem piemērotāka tomēr ir vecpilsēta.
Vakarā, pēc tirdziņā iegādāto labumu nogādāšanas mājās, jau atkal devāmies vakariņās uz kanālmalu, taču šoreiz jau zinādami, ar ko tieši mielosimies.
Vēlējāmies nogaršot tradicionālos poļu pelmeņus, lai salīdzinātu to garšu ar veikalos nopērkamajiem pusfabrikātiem. Dienas noslēgumā izlēmām izbaudīt arī ūdens tuvumu, tāpēc devāmies braucienā ar kuģīti pa pilsētas kanālu.
Rezervējot braucienu internetā, bija rakstīts, ka būs mūzikas grupa, kas izpildīs vai nu vecās jūras dziesmas, vai pasaules hītus.
Solītās mūzikas grupas vietā mūs sagaidīja vīrietis, kurš ar ģitāru un mutes harmonikām izpildīja jūras dziesmas.
Mūzika varbūt nepiepildīja visas ekspektācijas, bet bija par ko pasmieties un gūt labu garastāvokli.
Pats brauciens gan bija pasakains – no kuģīša varēja novērot ostas industriālo infrastruktūru, kā arī dzīvojamo māju jaunbūves, kas arī patīkami pārsteidza ar savu mūsdienīgumu.
Sopotas tveice un kūrorta gaisotne
Pēdējās dienas rītā mērojām ceļu uz netālo piekrastes kūrortpilsētu Sopotu, kur galvenais mērķis bija apmeklēt plašo pludmali un slaveno koka molu. Pati pilsēta, tās arhitektūra un gājēju iela atgādināja nedaudz kalnaināku Palangas versiju.
Diena gadījās īpaši karsta un saulaina, gaisa temperatūrai Polijas piekrastē sasniedzot aptuveni 30 grādus.
Smiltis pludmalē bija tik uzkarsušas, ka šķita, ka esam daudz tālāk uz dienvidu pusi.
Ainava ar savu balto smilšu joslu ļoti atgādināja mūsu pašu Liepājas pludmali, tomēr tālumā esošie silueti un kuģīšu piestātne pie mola ļāva saprast, ka tomēr atrodamies citur.
Pie paša Sopotas mola izlēmām palikt bez tā šķērsošanas, jo par ieeju bija jāmaksā, un secinājām, ka nav obligāti jādodas pāri, lai skatu un jūras tuvumu varētu izbaudīt, taču ar prieku izmantojām jau tā ierobežoto sauļošanās laiku.
Iepriekš pēc viesošanās Polijā bija palicis iespaids, ka cenas tur ir salīdzinoši lētākas nekā citur Eiropā, taču šajā reizē šīs cerības neattaisnojās.
Izsekot finansēm, protams, bija nedaudz grūtāk citas valūtas dēļ,
lai gan interesanti šķita tas, ka vietām bija iespējams norēķināties arī ar eiro.
Atpakaļceļā vakariņojām vienā no līkumainā maršruta posma pilsētiņām – Mikolajkos.
Tur bija novērojams, ka paši Polijas iedzīvotāji šeit labprāt brauc atvilkt elpu, jo fonā bija dzirdama tieši vietējā valoda. Toties par to, ka šeit bieži iegriežas arī tūristi, liecināja daudzie suvenīru veikaliņi.
Atpakaļceļš līdz Liepājai, iebraucot mājās vēlā nakts stundā, bija salīdzinoši nogurdinošs. Garajā ceļā šoferim būtu bijis krietni vieglāk, ja kāds būtu piekritis pieslēgties stūrēšanai.
Ņemot vērā gan šo faktu, gan to, ka bija palikusi neliela mazuma piegarša pilsētu apskatei, nonācām pie secinājuma, ka, ja plānotu šo braucienu vēlreiz, vēl viena diena Polijā nebūtu nākusi par skādi.
Uzziņai
- Brauciens ar automašīnu no Liepājas līdz Gdaņskai ir aptuveni 800 kilometrus garš un aizņem apmēram deviņas stundas.
- Maksājot ar karti terminālī vai bankomātā, vienmēr izvēlies zlotus (PLN), lai izvairītos no neizdevīgā vietējās bankas valūtas konvertācijas kursa.
- Pārtika Polijas lielveikalos ir par 15–30% lētāka nekā Latvijā, tomēr tūristu rajonos, mazajos veikalos un kafejnīcās cenas ir ļoti līdzīgas mūsējām.
- Svētdienās Polijā lielākā daļa veikalu ir slēgti, taču darbojas, piemēram, aptiekas, degvielas uzpildes stacijas un daži mazie veikali. Ir arī atsevišķi izņēmumi, kad svētdienās tirdzniecība ir atļauta.
- Gdaņskas vecpilsēta ir atvēlēta tikai gājējiem, tādēļ automašīnu vislabāk atstāt stāvvietā kaut kur nomalē (pie vecpilsētas tās ir ievērojami dārgākas).
- Gdaņskā atrodas Vesterplate, ko uzskata par Otrā pasaules kara sākuma vietu, tāpēc pilsētā ir daudz ievērojamu kara vēstures muzeju.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
