Sniedz mājas un mīlestību

”Protams, bija pārsteigums,” atzīst Z. Ančenko par negaidīto, taču patīkamo suminājumu. ”Man nepatīk, ja saka, ka esam baigie malači, jo darām tādu darbu. Manuprāt, katram ir izvēle un, ja mēs to varam, tad arī darām. Katram ir savs aicinājums dzīvē. Mūsu – izaudzināt vairāk par vienu bērnu. Bioloģiskie vai pieņemtie – tas nav būtiski.”

Ančenko ģimene ir audžuģimene. Šo lēmumu Zanda un Jānis pieņēma kopīgi pirms vairāk nekā sešiem gadiem. ”Vēl pirms biju satikusi vīru, zināju, ka gribēšu adoptēt kādu bērniņu, dot viņam mājas. Bet tas nav lēmums, ko, dzīvojot ģimenē, vari pieņemt viens pats. Kad tam bija gatavs arī vīrs, aizgājām uz Bāriņtiesu un uzrakstījām iesniegumu. Arī ar savu tolaik piecus gadus veco meitiņu Elzu par to daudz runājām, stāstījām, ko tas nozīmē, un viņa neiebilda,” atceras Z. Ančenko.

Nu viņu statuss ir arī krīzes audžuģimene, kas nozīmē, ka viņi ir gatava jebkurā brīdī uzņemt bērnu, kas šķirts no ģimenes, aizbildņa vai audžuģimenes. 

Liktenīgi, ka pirmais bērniņš, kas nonāca viņu ģimenē, arī palicis pavisam. Tā Elzai pievienojās brālītis. Bet pēc neilga laika Ančenko pašiem pieteicies dēliņš. ”Lai arī mums ir trīs savi bērni, esam gatavi dot mājas vēl vienam,” saka Zanda. Un pašlaik viņi uzņēmušies rūpes par četrus gadus vecu meitenīti. ”Šovasar uz 15 dienām uzņēmām arī zīdainīti. Sapratām, ka pieci tomēr ir par daudz,” pasmaida Z. Ančenko, sakot, ka mērķis nav pēc iespējas vairāk ”sakrāt” uzņemtos bērniņus.

”Gribam viņiem dot kvalitatīvu dzīvi. Turklāt, man liekas, ka dzīvē notiek tā, kā jānotiek, un mēs satiekam tos, kas mums jāsatiek.”

Kurzemes ģimeņu atbalsta centrā “Liepāja” Zanda brīvprātīgi piedalās topošo audžuģimeņu un adoptētāju mācībās, lai dalītos audžuģimenes pieredzē. Viņa aktīvi nodrošina konsultācijas audžubērniem un iedrošina topošās audžuģimenes, aizbildņus, adoptētājus un viesģimenes.

Lai arī pašlaik audžuģimeņu Liepājā ir vairāk, nekā pirms dažiem gadiem, tik un tā ir par maz, zina teikt Z. Ančenko. ”Mūsu palīdzība ir nepieciešama,” viņa uzskata. ”Mēs varam dot mājas un mīlestību. Un tieši dodot saņemam to, ko nevar ne nosvērt, ne nomērīt – laimīgus bērnus, ģimeni un mājas vārda viss plašākajā nozīmē.”

Zanda smaidot saka, ka ”esam pilnīgi normāla ģimene”. Abi ar vīru strādā, taču spēj visu saorganizēt tā, lai varētu apvienot ģimenes pienākumus ar darbu. Vecākā meita iet skolā, mazie bērni – dārziņā. ”Mums ir savs ritms, savs režīms. Ir dienas, kad liekas, ka visa ir par daudz, citu dienu atkal saprotam – nē, viss ir ļoti labi. Tāpat visi rājamies, smejamies, jokojamies. Ir dienas, kad ir īpaši grūti. Esam piecas reizes sēdējuši izolācijā. Pēdējā reize bija visgrūtākā.”

Zanda priecājas par lieliskajām omēm un opi, kas ļoti palīdz, kad nepieciešams.

Ģimenes miera osta ir lauku mājas 30 kilometru attālumā no Liepājas – starp Vērgali un Pavilostu. Pirmais, kas šeit ticis izveidots, protams, bijis rotaļu laukums bērniem.

”Māju vajadzēja remontēt, esam to pielāgojuši, lai varam te palikt, bet ir par maz vietas. Plāns ir izbūvēt augšu,” iecerēs dalās Z. Ančenko.

”Mums Liepājā ir dzīvoklis – pietiekami liels, plašs, bet tomēr ir forši, ka ir lauki, kur bērni var iet ārā, brīvi izskrieties. Vīrs uzbūvējis pirtiņu, uztaisījis siltumnīcu. Ja es un bērni tur vairāk braucam atpūsties, tētis – izlikt enerģiju.”

Pozitīvs mirklis ikdienas ritenī

”Pagaidām visvairāk to izbaudu tikai es pati,” smaidot saka Dace Kalniņa par būšanu starp tām kuplajām, aktīvajām un stiprajām ģimenēm, ko svētkos sveicis Valsts prezidents. ”Mazie bērni to tā vēl līdz galam neizprot, bet priekšstatam bija mums saruna par to, kāpēc, kā tas notiek, – ka braucam uz Rīgu, iededzam kopā eglīti, var personīgi paspiest roku prezidentam. Bet lielākie bērni dzīvo savā pasaulē, viņiem ir savas lietas, domāju, kad pašiem būs ģimenes, atzināsies notikuma nozīmību. Zināju, ka katru gadu ģimenes šādi tiek sveiktas. Arī man zināmi cilvēki Durbē to bija saņēmuši. Un vienmēr biju nodomājusi, cik tas ir forši! Īstenībā esmu pārsteigta. Paldies par pozitīvo lādiņu.”

Dāvanu maiss bijis, kā sacīja Dace, kolosāls, tai skaitā faktu spēle ”Latvija”, dažādi tepat Latvijā tapuši gardumi, saldumi.

D. Kalniņa savas piecas atvases audzina viena. Vecākais dēls jau ir savā dzīvē, strādā celtniecībā. Pārējie apmeklē skolu, bet jaunākais – bērnudārzu Durbē. Ģimene gan dzīvo Tadaiķu pagastā, kur iekopta ģimenes māja, piemājas saimniecība.

Taču D. Kalniņas darbavieta ir Liepājā, kur jau piecus gadus strādā ziedu salonā. Un garais, dažkārt komplicētais ceļš liek tomēr domāt par ”nākšanu uz pilsētu”.

”Visu bērnību esmu nodzīvojusi Durbē, tāpēc no tās puses man tik grūti aiziet prom,” spriež Dace.

Lielu paldies viņa saka savai mammai Dainai Ciecerei, pie kuras bērni pēc skolas vai dārziņa Durbē nobāzējas, kamēr mamma no tālās Liepājas atskrien viņiem pakaļ. ”Ome mums ir zelta cilvēks. Bez viņas nu nekā. Mans vislielākais palīgs.” Ģimenē ir pieņemts citam par citu rūpēties, atbalstīt, kopā veicināt labklājību un saticību.

D. Kalniņa ir māksliniece, papildus ikdienas rūpēm glezno dabas skatus, ir veidotas nelielas izstādes, kuras pašvaldības telpās priecējušas vietējos iedzīvotājus. ”Man vajag radoši izpausties, ir visādas idejas un vēlmes, ko gribu realizēt,” viņa saka, un iekšēji ir pārliecināta, ka nākamais gads būs izdevies.

”Galvenais ir tam ticēt. Ieprogrammēt šeit, galvā. Es uz dzīvi raugos pozitīvi, lai arī cik grūti dažkārt nebūtu. Un Jaunajā gadā novēlu sev vēl vairāk izturības. Jo mērķu ir daudz, mērķi ir lieli.”

Ieteikumus par katra novada kuplākajām un aktīvākajām daudzbērnu ģimenēm, kas ar savu ikdienas dzīvi, darbu un paveikto iedvesmo līdzcilvēkus un apliecina, ka mūsu valsts pamatu veido stipras ģimenes, kā arī par remigrējušām ģimenēm, kuras pēc ilgstošas prombūtnes ārzemēs ir atgriezušās uz dzīvi Latvijā, Valsts prezidenta kanceleja saņēma no Latvijas novadu un pilsētu pašvaldībām.

Ņemot vērā pandēmiju, svinīgais Ziemassvētku pasākums Rīgas pilī, uz ko tradicionāli ģimenes tika aicinātas, nenotika arī šogad.