Atkal ar plakātiem, kas vēstīja, ka Priekules slimnīcai jāpaliek ilgtermiņā, aptuveni simts cilvēku sagaidīja Priekules slimnīcā ierodamies liepājnieces Aijas Barčas vadīto Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju.

Pēc tam, kad atbraucēji bija uzklausījuši sanākušos piketētājus, viņi izstaigāja slimnīcu, iepazinās ar apstākļiem un vēlāk, noklausījušies Liepājas Rajona padomes priekšsēdētāja Aivara Šiļa padomnieces Evijas Kopštāles konspektīvo prezentāciju par Priekules slimnīcu un tās nākotnes vīzijām, kā arī neskaidrajiem jautājumiem un pretrunām pēc tikšanās ar veselības ministru Ivaru Eglīti un šīs ministrijas valsts sekretāru Armandu Ploriņu un viņa vietnieku Rinaldu Muciņu, viņi klātesošajiem, no kuriem lielākā daļa bija veselības iestādē strādājošo, izteica savu sākotnējo redzējumu šajā slimnīcā.

Pulkstenis bija trīs minūtes pirms vieniem dienā, kad pie Priekules slimnīcas piestāja mikroautobuss ar Saeimas deputātiem. Viņus sagaidīja Liepājas rajona un slimnīcas vadītāji un mediķi. Aivaram Šilim vaigs pavisam smaidīgs. “Te brauc cilvēki, kas ir noskaņoti mūs uzklausīt, noskaņoti uz sadarbību,” viņš skaidroja sava labā noskaņojuma iemeslus. No slimnīcas iekšpagalma atskanēja latviešu tautas dziesma “Bēdu, manu lielu bēdu”. Tie atkal bija piketētāji, kas bija nākuši paust savu attieksmi pret notiekošo saistībā ar Priekules slimnīcu. Jāatzīmē gan, ka šis pikets atšķirībā no tā, kas notika pirms nedēļas, nebija oficiāli pieteikts, tātad skaitījās nesankcionēts, taču policijas darbinieki tā vietā, lai piketētājus izklīdinātu, saprotot sanākušo cilvēku sāpi, lūdza visus pulcēties pagalmā. Un tas bija labāk, jo saruna ar atbraucējiem tur bija daudz labāk dzirdama. Kā vēlāk minēja A.Barča – iedzīvotāju aktivitātei un atbalstam ir liela loma. “Ja vajag dzemdību skaitu, mēs dzemdēsim četras reizes gadā,” ironiski sacīja viena no piketa dalībniecēm, bet lielākoties saruna tomēr bija par to, ka slimniekiem Priekules slimnīca ir daudz tuvāk dzīvesvietai nekā Liepāja, ka viņi tur saņem kvalitatīvu palīdzību, tur ir laipns un profesionāls kolektīvs un daudz citu iemeslu, kāpēc šo slimnīcu saglabāt. “Un mums nav arī parādu, toties ir izremontētas telpas un iestāde ir sertificēta līdz 2012.gadam, kas apliecina tās atbilstību visām prasībām,” piebilda slimnīcas galvenā ārste Tatjana Ešenvalde, un viņai piekrita komisijas locekle bijusī Liepājas rajona un Aizputes slimnīcas galvenā ārste Ingrīda Circene.

Slimnīcas zāle līdzīgi kā pagājušo piektdien, kad notika tikšanās ar veselības ministru, bija pilna. Pēc E.Kopštāles īsās prezentācijas un pārstāsta par mānīšanos, ko par līdzekli savu ieceru īstenošanā izmanto veselības ministrijas ierēdņi, konkrēti tās valsts sekretārs Rinalds Muciņš, A.Barča atzina, ka daudzas slimnīcas no priekulniekiem varētu pamācīties. To, ka situācija ir krietni uzlabojusies salīdzinājumā ar to, ko pirms četriem gadiem redzējis Priekules slimnīcā, atzina arī komisijas loceklis Māris Grīnblats. “Mēs esam atbraukuši, lai palīdzētu, nevis lai izteiktu jums līdzjūtību,” viņš sacīja zālē sēdošajiem, uzsverot, ka šī komisija nevar pieņemt galējo lēmumu par slimnīcas saglabāšanu, taču tā var iegūt nopietnus argumentus, lai gala lēmums tomēr būtu tieši tāds.

A.Barča uzsvēra, ka deputāti, jau šurp braucot, vienojušies, ka skatīsies un vērtēs redzēto, uzklausīs teikto, bet lēmums taps, kad viņi atgriezīsies Rīgā, un par to priekulniekus noteikti detalizēti informēs. Tomēr viņas teiktajā bija dzirdama neizpratne gan par ministra neziņu par noteikumu pareizu traktēšanu, kas paredz, ka finansējums no nākamā gada Priekules slimnīcai vairs nebūs, gan par citām veselības ministrijas amatpersonu nesaprotamajām rīcībām. “Es pieļauju, ka viņi daudz ko nav pamanījuši, kaut ko ir palaiduši garām un ir lietas, ko viņi nav ievērojuši, tāpēc mēs viņiem tās atgādināsim un palīdzēsim atcerēties,” viegli ironiskā tonī sacīja A.Barča. Lai gan komisijas galējais vērtējums par vakardienas vizīti vēl tikai taps, jau tagad A.Barča teica, ka komisija rakstīs vēstuli gan veselības ministram, gan Ministru prezidentam, lai lūgtu izskaidrot masterplānu, kas paredz slimnīcu apvienošanu kā tādu, bet pats galvenais – ekonomiskos rādītājus, kas pamato vajadzību Priekules slimnīcu pievienot Liepājas Reģionālajai slimnīcai. Savu viedokli par Priekules slimnīcu, izteica arī citi komisijas locekļi. I.Circene uzsvēra: “Vai nepietiek, ka līdz ar Aizputes slimnīcas pievienošanu Kuldīgas slimnīcai Lejaskurzemē iedzīvotājiem ir pasliktinājusies veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība?” Viņa minēja skaitļus, kas to apliecina – no pērn piešķirtajiem 87 tūkstošiem latu, kas domāti Aizputes zonas iedzīvotājiem, cilvēki ir iztērējuši tikai 21 tūkstoti. Tas nozīmē, ka viņi pie ārsta nav gājuši, jo ārsts ir tālu un nav sasniedzams. “Turklāt es vispār nesaprotu, uz kurieni pašlaik iet veselības aprūpe mūsu valstī?” tāds jautājums viņai radies pēc R.Muciņa prezentētās nākotnes vīzijas redzējuma par veselības aprūpi mūsu valstī nākamajos gados. “Ja kritērijs gultu skaits, operāciju skaits vai kaut kas tamlīdzīgs, nevis cilvēku veselība, tad man jājautā – kam tas ir vajadzīgs?” Tāpēc viņa ir pārliecināta, ka Priekules slimnīcu nekādā gadījumā nedrīkst piemeklēt Aizputes liktenis, jo tas nozīmēs, ka vēl vairāk cilvēku paliks bez medicīniskās aprūpes. Komisijas loceklis Guntis Eniņš savos izteikumos bija pavisam kodolīgs: “Ja mēs nespējam šo slimnīcu noturēt, vai esam tā vērti, ka tauta mūs ir ievēlējusi par deputātiem?”  

Pēc tam, kad katrs atbraucējs bija paudis savu viedokli, piketa organizētāja priekulniece R.Kuļikova atkal katram no viņiem līdzīgi kā veselības ministram pagājušā piektdienā dāvāja sārtu neļķi, uzsverot, ka tā ir asins krāsa, un izdalīja arī katram mājasdarbu – slimnīcas aizstāvju sagatavotu protesta vēstuli, kurā izklāstīts iedzīvotāju viedoklis par to, kāpēc slimnīcai Priekulē ir jāpaliek.

Pēc sarunas Priekules slimnīcas zālē, A.Šilis tikpat optimistiski kā sākumā izteica cerību, ka sadarbība ar šo komisiju patiešām būs veiksmīga un ka T.Ešenvalde varēs normāli strādāt, nevis dzīvot nemitīgā stresā, kas kolektīvam nu nekādi nenāk par labu. Uz to Ešenvalde atbildēja, ka viņa patiešām cer, ka izdosies panākt, ka slimnīcu saglabās, taču stress pāriešot tikai tad, kad būs skaidri un gaiši redzams rakstisks lēmums, kas to paredz.

Bet deputāti devās tālāk uz Aizputi, lai pārliecinātos, kā tur klājas pēc slimnīcas pievienošanas Kuldīgas slimnīcai. Lai kaut nedaudz likvidētu tās sekas, kas iedzīvotājiem ir pēc abu slimnīcu apvienošanas, kad daudziem ārstu palīdzība ir kļuvusi daudz grūtāk pieejama, I.Circene minēja, viņasprāt, svarīgākos darbus, kas jāveic, lai iedzīvotājiem situāciju uzlabotu. Pirmkārt, ģimenes ārstiem tagadējo trīs, četru stundu pieņemšanas laika vietā pacienti jāpieņem sešas stundas, turklāt jāstrādā piecas dienas nedēļā, bet kvalifikācijas celšanas kursu laikā ir jābūt aizvietotājam, otrkārt, nedrīkst samazināt slodzes feldšerpunktos strādājošajiem pat tad, ja tur aiziet tikai trīs cilvēki dienā, un, treškārt, Aizputē obligāti ir jābūt diennakti strādājošam traumpunktam, kur nelaimes gadījumā var sniegt pirmo palīdzību.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Bijušo kolēģu Tatjanas Ešenvaldes (no kreisās) un Ingrīdas Circenes apskāvieni, Aivara Šiļa sirsnīgs rokasspiediens Aijai Barčai – tā vakar Priekulē sagaidīja Saeimas deputātus.