“Sajūtas šajā laikā ir dažādas. Sākumā sajutu noliegumu, jo domāju, ka diez vai Latviju šis vīruss skars, bet tad, kad tika noteikti ierobežojumi, sajutu atbildību gan par savu, gan citu cilvēku veselību,” pārdomās dalās Radošā psiholoģijas centra “Ģimene” psiholoģe Sarmīte Štāle. Savu viedokli izsaka arī krīzes psihologs Gints Kapenieks.

Psiholoģe stāsta, ka pati cenšas ievērot visus ieteikumus gan mājās, gan ārpus tām. “Noteikti ir mainījušies ikdienas paradumi, jo vairāk laika pavadu mājās. Cenšos arī apzināties un atzīt savas emocijas, izprast tās, nevis ignorēt vai apspiest,” viņa stāsta.

S. Štāle min vairākus ieteikumus, kā šajā visiem ne vieglajā laikā atvieglot dzīvi un ikdienu: “Man šķiet, ka viens no svarīgākajiem faktoriem ir kritiski vērtēt pieejamo informāciju un tās daudzumu, lai tā neradītu papildu trauksmi. Kā arī darīt to, kas pozitīvi ietekmē, pievērsties tam, kam agrāk neatlika laika, censties pilnveidoties.” Speciāliste iesaka arī fiziskas aktivitātes, pastaigas. “Tāpat svarīgas ir sarunas ar draugiem, radiem, izmantojot tehnoloģijas, jo šobrīd daudziem nepieciešams apkārtējo cilvēku atbalsts.” Ja kādam tomēr ir grūtības kontrolēt savas negatīvās emocijas, psiholoģe iesaka izmantot diennakts krīžu tālruņus.

Kā ģimeņu speciāliste S. Štāle iesaka šo laiku izmantot, spēlējot galda spēles, vairākkārt ieturot kopīgas maltītes. Noderīgi ir atcerēties kādas piemirstas tradīcijas vai ieviest jaunas, piemēram, sarīkot kopīgus ģimenes kino vakarus. Visi kopā var satīrīt māju vai paveikt citus svarīgus darbus. “Un, protams, atcerēties, ka svarīgs ir arī laiks, ko katrs vēlas pavadīt vienatnē. Tādēļ, ja ģimenē ir vairāki bērni un varbūt mazāka dzīvojamā platība, vēlams kopīgi laiku saplānot tā, lai daļa ģimenes kādu brīdi būtu laukā, svaigā gaisā, bet citi mājās.”

Līdzīgās domās, ka cilvēkiem savstarpējie kontakti ir nepieciešami vairāk nekā līdz šim, ir arī krīzes psihologs Gints Kapenieks. “Ja nav līdzekļu, lai apmeklētu profesionālu psihologu, šo vizīti var aizvietot ar kāda sev tuva cilvēka kompāniju. Tas var būt mīļotais cilvēks, bērns vai kāds cits, ar kuru parunāties kaut vai attālināti internetā. Galvenais ir runāt. Neturēt sevī sajūtas. Noliedzot sajūtas, mēs nespēsim atrisināt iekšējās problēmas.”

“Pats jūtos normas robežās, ja tā var teikt. Šī nav pirmā krīze manā dzīvē, ko nākas pārvarēt.” G. Kapenieks gan nenoliedz, ka arī viņu pašu emocionāli skar šis bezkontakta periods, jo ir pieradis visu laiku būt kopā ar cilvēkiem. Viņš strādā kā ar pieaugušajiem, tā ar bērniem un lasa lekcijas vairākās skolās. “Man pietrūkst klātesamības, bet mūsdienās ir internets un sociālie tīkli, tāpēc to visu var pārdzīvot vieglāk.” Psihologs iesaka baudīt laiku ar šobrīd pieejamiem resursiem – internetu, televīziju, grāmatām. Viņš dalās savā pieredzē, kā tikties ar bērniem. “Viņi jau ir pieauguši, katram sava dzīve. Mēs dažreiz vienojamies par kādu kopīgu izbraukumu, bet katrs savā mašīnā,” stāsta psihologs.

“Domāju, ka šobrīd izjūtam zaudējuma aspektu. Zūd ierastā dienas kārtība, daudziem ir problēmas ar darbu un ienākumiem. Pat ja ne pašlaik, tad drīzumā noteikti. Parādās bailes, ka nevarēs apmierināt savas vajadzības un piepildīt vēlmes. Apakšā tam visam ir trauksme, neziņa,” skaidro G. Kapenieks.

Kad cilvēks kaut ko zaudē, viņš iet cauri dažādiem psiholoģiskiem stāvokļiem. G. Kapenieks apgalvo, ka šie psiholoģiskie stāvokļi visiem nav vienādi, dažs varbūt izlaiž kādu etapu, bet pārsvarā tie sākas ar noliegumu. “Jo cilvēks ir vecāks, jo viņam grūtāk adaptēties jaunos apstākļos. Domāju, ka zināmā mērā šim procesam mēs tagad ejam cauri.” Otrs emociju etaps ir agresija un nepatika pret apkārt notiekošo. Tad cilvēki mēdz meklēt vainīgos, sāk apskaust citus, kam ir labāk. “Komentāros arī varam lasīt cilvēku agresijas izpausmes – cik visi atbraucēji ir slikti, ka viņus vajag izolēt, nelaist iekšā.

Nākamā stadija, ko min psihologs, ir kompromisu meklēšanu. “Es šo posmu salīdzinātu ar tīģeri krātiņā. Tu apzinies, ka kaut ko vajag darīt, lai izkļūtu ārā, bet jāatceras, ka ar jau ierastajiem gājieniem un stereotipiem ārā no krātiņa netiksi. Ir jāmainās. Varbūt jāmaina nodarbošanās, jāmaina vēlmes, vajadzības.”

Ja nekas neizdodas, tad nākamā jau var būt depresija. “Zinu pēc pieredzes. Kad vēl nebiju psihologs un lielās krīzes laikā visu zaudēju, izjutu depresiju. Tad cilvēki mēdz noslēgties, sajūtas kā melnā bedrē. Es personīgi neredzēju izeju no situācijas, man likās, ka viss ir beidzies.” Šo fāzi psihologs sauc par akūto krīzes fāzi, kuru izdzīvojot cilvēks sāk saskatīt arī iespējas, kā no bedres izkļūt un saskatīt gaismu.

Pēc šīs smagās fāzes, kad ir saskatīta izeja, sākas adaptēšanās posms. Tas nozīmē ne tikai jaunu virzienu meklēšanu, bet arī atrašanu. “Katrs no mums šos procesus iziet citādi, citi izdzīvo vien dažus etapus, ne visiem būs, piemēram, depresija,” skaidro psihologs.

Lai rastu izeju no jebkura psiholoģiskā etapa, ir nepieciešama eksistenciāla pieeja, skaidro G. Kapenieks. Viņš apgalvo, ka svarīgākais ir apzināties un pieņemt jaunos apstākļus. “No vienas puses, mēs tiecamies uz stabilitāti, simetriju, bet personības duālisms nosaka, ka ir arī haoss, asimetrija. Tas ir jāsaprot un jāpieņem.” Svarīgi, viņaprāt, ir atrast iekšējo mieru. Tāpat jāmeklē jaunas iespējas, ar ko savu prātu piepildīt un pilnveidot. “Vajadzētu censties tomēr nepaļauties tikai uz emocijām.” Psihologs labprāt dalās pieredzē, kā viņš ar sievu rod mieru šī brīža ikdienā: “Mēs vismaz trīs reizes nedēļā braucam nūjot. Izbraukājam Bernātus, Jūrmalciemu, pa mežu staigājam, gar jūru. Dažreiz ar riteņiem braucam. Daudz lasām grāmatas, es izglītojos, klausoties un skatoties interneta resursos pieejamās lekcijas. Šobrīd pievēršos arī tam, kam nebija laika iepriekš, – gatavoju vienu psiholoģiski vēsturisku aprakstu, ko sen jau biju iesācis.” Katrā ziņā, kā apgalvo speciālists, mēs visi esam tikai cilvēki, psiholoģiski krīzes brīži nav sveši nevienam, bet galvenais ir apzināties, nenoliegt emocijas un meklēt jaunus virzienus. “Ne velti Dievs mūs ir iekārtojis tā, ka izjūtam gan pozitīvas, gan negatīvas emocijas. Lai izbaudītu pozitīvās emocijas, ir jāprot izjust arī negatīvās. Pārbaudījumos mēs attīstāmies, mācāmies. Civilizācija ir attīstījusies tikai caur kļūdām, jo ikreiz, meklējot kļūdu labojumu, mēs attīstāmies uz priekšu.”

Svarīgi ir saprast, ko mēs pēc šīs krīzes būsim iemācījušies – ko katrs individuāli, ko pasaule globāli, secina psihologs. “Mēs it kā saprotam, ka, mēģinot piepildīt savas individuālās vēlmes, visi kopā izsmeļam pasaules resursus. Bet visi gandrīz astoņi miljardi cilvēku grib dzīvot kā Amerikas labākais slānis. Tāpēc arī rodas pretrunas starp vēlmēm un iespējām, veidojot burbuli, un… pēc kāda laika šis burbulis plīst, radot dažādas krīzes.”