Alsungas ielas mazdārziņu kopienas nomalē aiz nolaista žoga rej divi suņi. Pēc kāda tuvējā iedzīvotāja teiktā, saimnieki par tiem nerūpējas, dzīvnieki pārtiekot tikai no tā, ko viņiem atnes garāmgājēji.

Kamēr apkārtējos dārziņos notika rosība, abiem suņiem un arī kaķiem, kas tur mīt, kāds barību atnesis ik pa laikam, stāsta liepājnieks, kurš, meklēdams situācijas risinājumu, vērsās pie “Kurzemes Vārda”. Tagad, kad sezona beigusies, cilvēki tur daudz vairs nestaigā. Bet liepājnieks un viņa sieva, nespēdami noraudzīties notiekošajā, turpinot nest dzīvniekiem barību. “Es saku sievai – tu taču to nevarēsi darīt visu laiku! Saku – tā nav izeja. Bet ko lai dara?” Abi suņi bijuši piesieti, bet pēdējoreiz, kad kaimiņi tur gājuši, viens no suņiem ķēdi pārrāvis. “Pēc lietus tur visapkārt ir ūdens, viņi stāv slapjumā. Tas ir šausmīgi!” Kaķi, kas arī šajā dārziņu nogabalā mīt, ķeroties pie kājām, barību prasīdami. Saimnieki kaimiņiem esot zināmi, bet viņi savā dārziņā nestrādājot, arī vasarā tur neesot bijuši, par dzīvniekiem nerūpējoties.

Pašvaldības policijas pārstāvis Kaspars Vārpiņš aicina par šādiem novērojumiem ziņot viņiem. “Mums tādu informāciju var nodot un mēs tālāk sazināsimies ar dienestiem, kas par to atbild, vai tā ir patversme vai Pārtikas un veterinārais dienests. Ja cilvēkiem ir aizdomas, ka nenotiek, kā vajag, labāk lai lieku reizi piezvana, nekā neliekas ne zinis.”

Kinoloģiskās biedrības “Dzīvnieku aizsardzības grupa” vadītāja Anžela Dolmatova saka – arī viņa zina par gadījumiem, kad mazdārziņos ir novārtā pamesti suņi. Taču neko nevar darīt, ja ir tikai mutisks anonīms ziņojums. Pērn bijis gadījums, kad pie biedrības pēc palīdzības šādā gadījumā vērsusies kāda sieviete, “Dzīvnieku aizsardzības grupa” uzrakstījusi pavadvēstuli, kas reizē ar citu informāciju nosūtīta Pārtikas un veterinārajam dienestam. Vieta apsekota, bijušas pārrunas ar suņa saimnieku. Bet šogad tā pati sieviete zvanījusi, ka, viņasprāt, situācija tomēr nav laba. “Tad tas viss ir jādara atkal,” saka A. Dolmatova.

“Cilvēkiem nav jābaidās, vajag rakstīt iesniegumu patversmei, PVD un arī pašam sekot līdzi. Pie mums mēdz būt tā, ka cilvēki par kaut ko uztraucas, bet negrib sabojāt attiecības ar kaimiņiem un tāpēc paliek anonīmi.” Arī Pašvaldības policijā var vērsties, jo tai ir tiesības, kādu nav nevienai patversmei vai biedrībai, proti, tā var ieiet svešā teritorijā, skaidro biedrības vadītāja. Tālāk dienests izvērtēs situāciju un nolems, kas ar dzīvnieku notiks.

Viņa stāsta, ka var būt arī tā, ka, piemēram, PVD darbiniekiem norādītajā vietā nemaz neizdodas atrast ne suni, ne saimnieku. “Ja suns ir nomākts, slikti barots, baidās, viņš neuzvedīsies kā vesels un par sevi pārliecināts dzīvnieks. Viņš neries un pat paslēpsies, ieraugot svešus cilvēkus. Bet kaimiņi taču zina, kur dzīvnieks ir, un var palīdzēt. Un, ja dienestu darbiniekiem nāks līdzi tas, kurš baro, suns uzticēsies un iznāks pretī. Vajag sadarboties.”