liepajniekiem.lv
Līdz šim blogere ar iesauku “Nekaunīgais pingvīns” pabijusi vairāk nekā 75 valstīs. Pēc viņas pirmās ceļojumu grāmatas, kas veltīta Dienvidamerikas, Lieldienu salas un Antarktīdas apceļošanai, nesen klajā nākusi vēl viena “Uz Aļasku un atpakaļ”.
Vēlreiz uz Kanādu?
Viesojoties Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā, lai iepazīstinātu ar savu grāmatu, viņa pastāsta, ka pirmais ceļojums, pēc kura Zane sākusi rakstīt blogu, bijis lidojums uz ASV, Losandželosu.
“Tas, godīgi sakot, bija briesmīgi. Pirmo reizi biju viena pati tik tālu, svešā kontinentā,” saka azartiskā ceļotāja. Pēc gandrīz 24 negulētām stundām, nolaižoties lidostā, bijis piektdienas vakars, lijis lietus, uz ielām ceļu remonti, bet draudzenes aizdotā GPS ierīce neklausīja, turklāt automašīnas spidometrs skaitīja jūdzes, un Zane piedzīvojusi traku braucienu.
“Stādieties priekšā paši, braucu pa Losandželosas ielām, bet no uztraukuma pa muguru sviedru tērcīte tecēja,”
smaidot atceras blogere.
Šim ceļojumam sekojuši neskaitāmi citi. Viens no iecienītākajiem Zanes galamērķiem ir Kanādas ziemeļi. Tur viņa labprāt atgrieztos.
“Tā daba, tie kalni, tas mežonīgums un Kanādas autentiskums ir ļoti skaists,” viņa saka. Savukārt laikam nevēlētos atgriezties Vidusāzijā, kas sevī ietver Kazahstānu un Kirgizstānu, jo tur vēl joprojām ir pārāk dzīvs padomju gars.
Lielākoties Zane ceļo viena.
“Iedomājieties, ja es jums kādam tagad teiktu – laižam nākamajā rudenī trīs mēnešus uz Meksiku, diez vai atrastos daudzi, kuri spētu man pievienoties,”
viņa paskaidro iemeslu.
Lai cilvēks varētu atļauties tik ilgi būt prom, jāsakrīt daudzām sadzīviskām rūpēm, jo kādam ir mazi bērni, vienam veci vecāki, otram kas cits. Z. Eniņa atzīst, ka viņu dzīve tādā ziņā lutinājusi, jo dota iespēja brīvi plānot šādas aktivitātes. Turklāt kā vēl vienu plusu ceļošanai vienatnē blogere min iespēju nerēķināties ar citu interesēm, kādas noteikti būtu līdzbraucējiem.
Naudu tomēr mazliet vajag
“Kad ceļoju, cenšos daudz netērēties un lielākoties atrodos ekonomiskajā režīmā,” saka Z. Eniņa. Paēst Āzijā esot lētāk nekā Latvijā, arī pārvietošanās daudzviet ir finansiāli izdevīgāka nekā pie mums.
“Ja cilvēks Latvijā vidēji mēnesī iztērē ap 500 eiro sadzīvei, tad varat rēķināties, ka tas, ļoti iespējams, varētu būt jūsu kopējais ceļojuma budžets,” blogere paskaidro.
Līdz šim Zane ceļojot centusies iekļauties dienas budžetā līdz 20 eiro, par šo naudu nodrošinot ēdienreizes, naktsmājas, transportu un visu pārējo.
“Satiku cilvēku, kurš bija ceļojis veselu gadu pilnīgi bez naudas,”
Zane pastāsta, bet tas gluži neesot viņas sapnis, jo varot izraisīt arī zināmus riskus un apgrūtinājumus.
Interesants budžeta pārvietošanās veids ir pārgājieni. Reāls piemērs ir tā sauktais Santjago ceļš, kur nav lieli izdevumi. Pārgājienos pastāv iespēja satikt daudz vairāk cilvēku, kā arī vieglāk uztvert un izjust apkārtējo dabu, iemūžināt to fotogrāfijās.
“Man ļoti patīk braukt ar stopiem jeb īkšķot. Tādi var satikt un iepazīt tik daudz interesantu cilvēku,” stāsta ceļotāja.
Daudzviet nakšņot iespējams teltī. Zane visu Patagoniju šādi izceļojusi, bet labāks variants ir “CouchSurfing” jeb dīvānu sērfošana. Tas nozīmē, ka varat savu dīvānu piedāvāt kādam ceļotājam un pats izgulēt pie kāda uz dīvāna, ja esat svešā vietā.
“Ceļojot esmu šo iespēju izmantojusi vairāk nekā simts dažādās pasaules vietās un pati arī savās mājās uzņēmusi ceļotājus,” Zane paskaidro. Ietaupītā nauda ne vienmēr ir izšķirošā, bet gan tas, cik lielu kultūras pieredzi saņemsiet, uzturoties vietējā iedzīvotāja mājās.
Zane reiz esot palikusi pie viena bulgāru pāra Ņujorkā un kādā no vakariem atnākuši desmit viņu draugi no tango nodarbībām. Tā viņa ieguvusi sev jaunu paziņu loku un, pateicoties tam, raibi iepazinusi Ņujorkas pilsētvidi.
Savukārt Argentīnā palikusi pie kāda vīrieša, kurš strādā satelītu būvēšanas uzņēmumā, tāpēc iespēja tur nokļūt ekskluzīvā ekskursijā bijusi arī Zanei.
Viņa stāsta, ka “dīvānu sērfošana” gan palīdz ietaupīt naudu, gan dod vērtīgu dzīves pieredzi. Viesis nav tikai ņēmējs, jo ceļotāji bieži palīdz gatavot vakariņas vai dažādos mājas darbos.
“Man, piemēram, nakšņotāji palīdzējuši stādīt burkānus un kartupeļus pavasarī, kas pie viena visiem bija superīga pieredze,”
viņa padalās piedzīvotajā.
Tāpat Zanei bijusi lieliska ceļošanas pieredze kā brīvprātīgajai. Viņa atradusi darba iespējas interneta vietnē workaway.info.
Latvietes pirmā brīvprātīgā darba vieta bijusi Peru galvaspilsētā Limā – strādājusi hostelī, uzkopjot numuriņus un palīdzot brokastu servēšanā. “Tu strādā divas līdz, maksimums, piecas stundas dienā, un pārējais laiks tev ir brīvs. Par to tu saņem pretī gultasvietu, tevi pabaro un turklāt izmēģini ko jaunu,” skaidro Zane.
Naktīs jāuzmanās it visur
Stāstot par saviem piedzīvojumiem, Zane brīdina, ka tomēr jābūt uzmanīgiem gan uz ceļa, gan paliekot kempingos.
“Kopā ar ceļabiedru palikām kempingā Aļaskā, un, kad bijām paēduši vakariņas, protams, ka jānovāc galds. Tā nu es satinu kopā folliju un metu to miskastē. Par šādu rīcību saņēmu pamatīgu rājienu ar norādījumiem tā vairs nekad nedarīt,” stāsta ceļotāja.
Izrādās, ka
visvairāk tur jāuzmanās no lāčiem, tāpēc uz galda absolūti neko nedrīkst atstāt, kas smaržo pēc ēdiena un arī ar drēbēm, kurās esi gatavojis, nedrīkst doties gulēt,
jo apģērbs pievilcies ar pārtikas aromātu, pat zobu pastu nav ieteicams ņemt līdzi teltī. Kempingos ir pat pārtikas glabāšanai ierīkotas speciālas metāla kastes, kuras lāči nevar atvērt.
Savukārt Kambodžā Zane nakšņojusi bungalo mājiņā un brīvprātīgi piestrādājusi vietējā fermā. Dzīvojusi tur gandrīz viena pati, kādu gabaliņu tālāk mituši franču puisis ar aziātu meiteni. Ēst neesot bijis ko.
“Vienu dienu nopirkām maizi, turpat būdiņā arī pakārām. Vakarā izsalkums ņēmis virsroku, bet maizīte karājoties pilna ar skudrām. Tādu ar dzīvu proteīnu arī notiesājām, jo ēst tak gribas,” atminas viņa.
Kambodžā cilvēki vienmēr guļ zem moskītu tīkliem, citādi nemaz nav iespējams. Bungalo, kur mitinājusies Zane, moskītu tīkls bijis ļoti nolietots un pat vietām caurs. Pirmajā naktī bijis ļoti karsts un viņa jutusi, ka no tīkla uzkrīt kaut kas virsū uz vēdera, instinktīvi ņēmusi un nositusi.
“Biju pusaizmigusi, bet tajā mirklī es pamodos pa īstam. Trīcošām rokām sameklēju mobilo telefonu un, ieslēdzot lukturīti, skatījos, ko es esmu nositusi,”
smejas viņa. Par laimi, tas bijis tikai prusaks.
Kukaiņu un rāpuļu piedzīvojumi gan ar to nav beigušies, pāris dienas vēlāk vienā no vakariem mācies uz lietu. Pirms lietus vienmēr rūpīgi jāpārbauda apmešanās vieta, jo no nokrišņiem glābjas ne tikai tūristi, bet arī dažādi kukainīši.
Zane iztīrījusi visu mājiņu, pārbaudījusi griestus, sienas, grīdas un tad pacēlusi augšā matraci – pretī vēries skorpions. “Sāku skaļi spiegt,” atzīstas Zane.
Tonakt viņa vairs neesot spējusi iemigt, pat par spīti tam, ka nelūgto viesi uz kliedzienu atsteigušies kaimiņi bija veiksmīgi izdzinuši ārā. Nākamajā dienā sakravājusi mantas un devusies prom, ar izbaudīto pieredzi džungļos tobrīd licies pietiekami.
Dažreiz kļūsti neapdomīgs
Cits piedzīvojums ir no brauciena uz Čīli. Zanes kolēģi slavinājuši kalnu ūdeni, stāstot, ka to visi vietējie droši dzerot no krāna.
“Vienu dienu es mazgāju traukus un skatos, kā no krāna tāda drātiņa karājas. Nodomāju, nu labi, norauju to drātiņu nost un skatos, ka tā sāk kustēties,”
pastāsta Z. Eniņa. Sapratusi, ka tas bijis parazīts, un priecājusies, ka neviens nesaķēra kādu kaiti no šī kustoņa.
Pieredzējusī ceļotāja atzīst, ka pati gan ne vienmēr izceļas ar to prātīgāko pieeju dzīvei. Indonēzijā viņa ar gidu bija nonākusi pie ūdenskritumiem, kuru augstums bija aptuveni seši metri no klints. Puika, kā jau vietējais, ieskrējies un lecis ūdenskritumā, pēc dažām sekundēm bijis ārā, sajūsmā kliedzot, lai Zane arī pamēģinot.
Ilgi nedomājot, viņa novilkusi drēbes, ieskrējusies un lekusi iekšā. “Tikai tad, kad piezemējos, sapratu, ka viss baseins ieskauts stāvās klintīs un es netieku ārā,” saka Zane. Mazais indonēzietis, kas auguma garuma ziņā latvietei bijis aptuveni līdz krūtīm, palīdzējis tikt augšā, tomēr viss viņas glābšanas process no malas, visticamāk, izskatījies amizanti.
Kad Zanei vaicā par to, ar ko jārēķinās ceļojot, viņa arī atgādina, ka, atrodoties ilgākā ceļojumā, kādā brīdī, iespējams, ļoti sailgosieties pēc mājām.
“Man parasti ir tā, ka kādas pirmās 40 dienas nedomāju par to. Pēc kāda laiciņa uznāk lūziens un ienāk prātā pirmās domas par mājām. Kopumā visilgāk spēju noturēties aptuveni līdz pusgadam, jo zūd arī iespaidu uztveršana un tā ceļošanas romantika, nav vairs tas pārsteigumu moments un sāc pierast pie visa,” teic Zane, kad viņai jautā vai nav grūti būt tik ilgi prom no Latvijas.
UZZIŅAI
Zanes Eniņas pieredzes stāstus, ieteikumus, projektus un daudz ko citu iespējams atrast viņas blogā mugursoma.lv.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
