Kad termometra stabiņš aiz loga vairāku nedēļu garumā spītīgi negrib pietuvoties kaut nulles atzīmei, bet zemi klāj sniegs, ir labākais laiks atcerēties par mūspusē bieži vien jau piemirsto slēpošanu.

To šoziem dara arī galda tenisa vecmeistars un Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolas sporta skolotājs Gunārs Jēkabsons, kuram skolas sporta inventāra krājumos joprojām ir daži desmiti slēpju pāru, turklāt arī tādas slēpes, par kurām droši var teikt – retro.

Pārskatot mūzikas skolas slēpju krājumus, ir redzams, ka cita blakus citai sarindojušās gan neilgi pēc Otrā pasaules kara ražotas slēpes, gan arī Padomju Savienības pēdējos gados ražoti, samērā mūsdienīgi modeļi, kuri gan arī jau sasnieguši 20 gadu atzīmi. Apmēram tik ilgu laiku jaunas slēpes nav pirktas.   

“Šīs ir jaunākās slēpes – igauņu, ar plastmasas slīdošo daļu, tādas ražotas ap astoņdesmitajiem gadiem,” stāstījumu par saviem krājumiem sāk Gunārs Jēkabsons. Varbūt gluži ar katru slēpi savs stāsts nesaistās, tomēr skolotājs atceras: “Redz ar to tur aizlauzto slēpi savulaik pa Vaiņodes gravu neveiksmīgi mēģināja laisties Aivars Brīze. Dulls viņš bija.” Citu kādreizējo audzēkņu slēpes skolotājs neatminas, tomēr, rādot uz saviem krājumiem, stāsta, ka tepat vien ir gan Jāņa Lūsēna, gan Zigmara Liepiņa ziemas braucamie.

Šogad pirmo reizi skolēnus uz slēpošanu Gunārs izvedis trešdien, kad apgūt sev svešo slēpošanu devušās trīs topošās mūziķes. Kāpēc tik maz? Tāpēc, ka skolēniem vairs nav slēpošanai piemērotu tērpu, bet par galveno iemeslu Jēkabsons min to, ka jaunā paaudze tā īsti slēpes nav redzējusi, bet, ja ir redzējusi, tad slēpot neprotot. Protams, lielā mērā tas saistāms ar Liepājai pēdējos gados raksturīgajām plānajām ziemām – pērn Mūzikas vidusskolā slēpošanas nodarbība bijusi vienu reizi, bet aizpagājušajā gadā gan biežāk, un tad arī bijis tā – kurš uzkāpis uz slēpēm, tas tūlīt bijis augšpēdus.

Piektdien G. Jēkabsons prognozēja, ka no pirmā kursa aptuveni desmit meitenēm, kurām ir jāierodas uz sporta stundu, atnāks labi ja trīs. Par laimi preses pārstāvjiem skolotājam nebija taisnība – atnāca deviņas meitenes, kas gan sāka ar diplomātiskām cīņām – neesot viņām ne slēpošanas kombinezonu, ne atbilstošu zeķu, cimdu, apavu, džemperu, taču pēc neilgas kaulēšanās visām tika piemeklēti veci, bet laika zobu izturējuši slēpjzābaki. Un pēc īsas instruktāžas nelielais slēpotāju pulciņš raitā solī devās uz Jūrmalas parka pusi, kur pēc vēl īsākas distanču slēpošanas meitenes apguva kalnu slēpošanas pamatus.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”

Gunāra Jēkabsona pārraudzībā Liepājas Mūzikas vidusskolā ir dažādu paaudžu slēpes – no pēckara koka modeļiem līdz mūsdienīgākām slēpēm.

Laika apstākļi kādreiz tik populāro slēpošanu pēdējos gados mūspusē ir padarījuši par eksotiku, un daudziem jauniešiem kāpšana uz slēpēm ir vēl nebijis piedzīvojums.