“Visas smiltis izpūš vējš, tas dara brīnumus. Kā tikai dabūs kaut kur ieķerties, tā aiziet! Piebērsim ciet, mēs jau katru gadu tā atjaunojam. Ar dabu jau nevar cīnīties,” viņš atzīst. Tā jau parasti esot, ka no krants līdz kafejnīcas sienai ir kādi četri pieci metri.

Kafejnīcu atvērt saimnieks domājot vien tad, kad mīkstinās epidemioloģiskos ierobežojumus. Pārdodot ēdienu līdznešanai, neesot jēgas cīnīties ar cilvēkiem, kuri tomēr turpat apsēžas uz grīdas un ēd. “Gribam strādāt normāli, jo visi ir noguruši. Domāju, varbūt kaut ko varētu sākt darīt pēc Lieldienām. Tad arī smiltis būsim sabēruši,” pastāsta V. Bogdanovs.

Par ēku drošību pirmkārt atbild īpašnieks, norāda Liepājas būvvaldes pārstāvis Aigars Štāls. “Ja nu ir sabiedrības signāli vai būvinspektori un citi speciālisti paši ko pamana, tad var ierosināt administratīvo lietu un sākt prasīt no īpašnieka bīstamības, vidi degradējošā izskata un citu nebūšanu novēršanu,” viņš skaidro. Būvinspektori sazināšoties ar ēku īpašnieku.

“Tur notiek krasta erozija, jo ostas moli un būves aiztur sanešu plūsmu, kas virzās gar krastu no dienvidiem un ziemeļiem,” pastāsta A. Štāls.