Jura Rutkovska vadītā zemnieku saimniecība “Radziņi” atrodas vienā no Dobeles novada nomaļākajām vietām – Zebrenes pagastā, vietā, kas bija viena no pirmajām, kur tika slēgta skola. Tomēr tas nebūt nav šķērslis, lai ģimenes, kurās aug skolas vecuma bērni, lūkotu pēc komfortablākas dzīves citviet.

Modernākā novadā

Arī Jura ģimenē aug trīs atvases, kuras kopā ar mammu, kura strādā par logopēdi, ik dienu mēro ceļu uz izglītības iestādēm Dobelē. Ceļš šajā pusē ir labs, problēmu nokļūt pilsētā nav. Atbildot uz vaicājumu par piederības izjūtu novadam, sarunbiedrs atteic, ka uzturēties novada centrā bieži nemaz nav nepieciešams, jo pakalpojumi lielākoties pieejami digitāli.

Taču ne jau par sadzīves lietām, kas, neapšaubāmi, katram no mums ir svarīgas, “Zemgale” devās runāt ar “Radziņu” saimnieku. Uzmanību piesaista jaunbūve, kas patlaban top šajā saimniecībā.

Sarunas laikā atklājas, ka, īstenojot projektu, kuram ir Eiropas Savienības atbalsts, tiek būvēta kūts piena devējām. Juris neslēpj, ka 750 000 eiro lielajai investīcijai ņemts arī kredīts.

“Dzīvojāmies pa veco kūti, līdz sapratām, ka jābūvē jauna,” norāda saimnieks, pieticīgi piebilstot, ka šis nav pirmais projekts, taču vērienīgākais gan. Iepriekš saimniecībā jau realizēti vairāki projekti, kas tādi “sīkumiņi” vien bijuši. Savulaik, izmantojot LLU maģistrantūrā iegūtās zināšanas, pats rakstījis projektus artēziskās akas un mēslu krātuves ierīkošanai. Nu projektu rakstīšanu uztic speciālistam.

“Kūts celtniecība sākās 1. aprīlī. Šobrīd tā norit visintensīvāk, jo notiek gan būvniecība, gan iekārtu monēšana un citi darbi. Pēc pusotra mēneša ēkai vajadzētu būt gatavai, tajā būs vietas 140 govīm. Patlaban saimniecībā ir ap 230 “galvām” – govis un teles,” teic Juris. Viņš pastāsta, ka “Radziņu” vēsturi ar divām gotiņām pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā aizsāka viņa vecāki. Viņi joprojām esot liels atbalsts. Plašais ganāmpulks izaudzēts pašu saimniecībā. Atminoties agrākos laikus, sarunbiedrs spriež, ka tad saimnieki mazāk domāja par finansiālo ieguvumu.

Juris savā saimniecībā ir “universālais kareivis”, kuram jābūt kompetentam gan grāmatvedībā, gan jāpārzina tehnika un lopkopība.

Tikāmies “Baltijas ceļa” 30. gadadienā, un, domās velkot paralēles, radās pārliecība, ka toreizējā uzdrīkstēšanās ir sevi attaisnojusi un, ja mūsu vidū ir tādi cilvēki kā Juris un viņa ģimene, mēs stāvam uz stabila pamata.

Sarunas laikā līdzās ir vecākais dēls Mārtiņš, kurš šogad uzsāk mācības Dobeles Valsts ģimāzijas 7. klasē. Zēns cītīgi seko līdzi pieaugušo gaitām un brīdī, kad Juri pasauc būvnieki, raksta autorei atzīst, ka savu nākotni saista ar “Radziņiem”, jo nevar iedomāties, ka vecvecāku reiz iesāktais varētu neturpināties. Arī viņa tēvs nešaubās, ka iesāktajam noteikti ir nākotne.

– Vai šobrīd lopkopība ir bizness?

– Citādi jau mēs nedarbotos. Ja agrāk izslaucām vidēji četras tonnas no govs, tagad ir tuvu pie deviņām. Domāju, ka tā ir vērā ņemama izaugsme – dinamiku veicina tas, ka barība ir sabalansēta. Agrāk bija siens, arī klijas, tagad gotiņas ēd skābbarību, kukurūzu, kombinēto lopbarību. Ņemot vērā kritērijus, kā tiek būvēta jaunā kūts, izslaukumam vajadzētu būt vēl lielākam, jo tur dzīvniekiem būs labāki apstākļi – gulēs uz matračiem, slaukšanu veiks robots, tā mazinot roku darbu, un cilvēka klātbūtne būs nepieciešama vien tik, lai uzmanītu iekārtas. Robots ir moderna tehnoloģija, kāda reti kurā fermā ir. Dobeles novadā laikam būsim pirmie, kam tāds būs. Sākumā plānojam uzstādīt vienu robotu, kaut gan kūtī vieta paredzēta diviem. Taču jauna iekārta maksā ap 120 tūkstošiem eiro, tāpēc, iespējams, otru vēlāk iegādāsimies lietotu.

– Tik lielā saimniecībā vajag daudz darbaroku…

– Mums ir vairāki darbinieki – visi ir vietējie, oficiāli nodarbināti.

– Par darbiniekiem laukos nereti dzird, ka noturas līdz pirmajai algai. Vai ar šādu problēmu nav nācies saskarties?

– Tā gan nav gadījies, mūsu darbinieki ir stabili, saimniecībā strādā vairākus gadus. Viena slaucēja – jau desmit gadus.

– Jāatzīst, šiem cilvēkiem ir ļoti paveicies, ka tuvu dzīvesvietai ir darbs ar konkurētspējīgu atalgojumu.

– Vienmēr jau gribas vairāk, taču mums ir jāņem vērā, ka par pienu maksā tik, cik maksā. Darbu lopkopībā ir daudz, visi jāpagūst izdarīt laikus. Pienu no mums nemainīgi iepērk “Tukuma piens”. Ir bijuši piedāvājumi no citiem uzņēmumiem, taču mūs apmierina sadarbība, jo ir skaidra samaksas kārtība, kas ir ļoti būtiski. Izslaukto pienu – 2,8 tonnas dienā – savāc katru dienu. Plānots arī šībrīža četrtonnīgo dzesētāju nomainīt pret tādu, kura ietilpība ir astoņas tonnas, lai piens nebūtu jānodod katru dienu, bet reizi divās.

– Redzot lopus laukā ganāmies, šķiet, ka jūsu saimniecībā aug “laimīgās” govis.

– Laukā turam tikai teles, jo tās gaida jauno māju. Govis arī tagad dzīvo kūtī. Diemžēl tādas lietas kā ganības saimniecībā vairs nav, lauki tiek apstrādāti, tur audzējam barību. Visa zeme – 70 pašu un 100 nomātie hektāri – tiek maksimāli izmantota. Nopļaujam trīs ražas.

– Audzējot dzīvniekus, ir svarīgi, lai būtu pieejams labs veterinārārsts.

– Speciāliste dzīvo kaimiņpagastā, bet šajā jomā bagāta pieredze un zināšanas ir manai mammai. Viņa ir tā, kas uzvaktē, kurā brīdī nepieciešama sēklošana. Tur vajag rentgena aci.

– Vai kādreiz ir gribējies visu pamest?

– Krīzes brīžos visādi gadās. Ja pienu iepērk par neadekvātu cenu, liekas: kam to visu vajag? Nav arī patīkami, ka cenas par pakalpojumiem strauji izmainās, kas nozīmē, ka iztrūkstošā summa jākompensē no piena ražības vai kā citādi. Nepalielinot izslaukumu, nekas nebūs, bet, lai to palielinātu, govīm jādod vairāk. Vienmēr ir jādomā, kā problēmai, ja tāda rodas, atrast risinājumu, jo nevar pieļaut, ka risinājuma nav. Ir jabūt plānam A, B un arī C. Citādāk nevar.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par pielikuma saturu atbild SIA ”Kurzemes Vārds” un pārējās reģionālās izdevniecības, kas iesaistījušās projektā kā partneri.

#SIF_MAF2019.