liepajniekiem.lv
Sveiks, trusi!
Nedēļu ilgais ceļojums pa Adrijas jūras piekrasti sākās Apūlijas galvaspilsētā Bari.
Ar lidostā iznomātu automašīnu dodamies uz vecpilsētu, kas, spriežot pēc rakstītā dažādos ceļvežos, ir galvenais tūristu magnēts šajā vietā.
Auto atstājam maksas stāvvietā, taču, lai samaksātu, jālūdz citu cilvēku palīdzība, jo informācija stāvvietu biļešu automātos (arī informācijas zīmes) ir tikai itāļu valodā.
Ir agrs rīts, un pilsētas vēsturiskā daļa vēl nav pamodusies – šaurās ieliņas tukšas, kafejnīcas un suvenīru tirgotāji tik pošas darbam, bet augļu pārdevēji sāk izlikt preci savos stendos.
Taču pēkšņi vienā no šķērsielām ieraugām pavisam negaidītu vecpilsētas iemītnieku – pretī mums cilpo balts trusis, tālāk aiz viņa vēl viens ruds garausis.
Abi vai nu patvaļīgi tikuši brīvsolī, vai arī palaisti pastaigā pa vēl tukšo ielu.
Tas, ka pilsētas vēsturisko rajonu var izstaigāt mierā un klusumā, bez lielām ļaužu masām, ir patīkams bonuss.
Tas gan nav uz ilgu laiku – drīz jau senās ieliņas piepilda pilsētas viesu pūļi.
Bari vecpilsētā dzīvo daudzi vietējie iedzīvotāji, kas saglabājuši autentisku, tradicionālu dzīvesveidu, par ko apliecina arī uz ielas žūstošā veļa, ko tūristi naski iemūžina fotogrāfijās.
Taču vecpilsētas lielākās zvaigznes, šķiet, ir vietējās sievietes,
kas uz ielas pie sava nama sliekšņa gatavo ”orecchiette” (“mazās austiņas”) – nelielus, ar roku darinātus makaronus, ko pārdot tūristiem.
”Orecchiette” ir tieši šim Itālijas reģionam raksturīgā pasta un viens no Apūlijas simboliem.
Bari uzkavējamies vairākas stundas – pamielojamies ar vietējiem gardumiem, izstaigājam promenādi, no ielu tirgotāja iegādājamies vīnogas un dodamies uz nākamo pilsētu, kuras pievārtē esam rezervējuši naktsmājas turpmākajai nedēļai, – Monopoli.
Pasaku namiņu pilsētiņa
Apūliju dēvē par Adrijas Rivjēru, un Monopoli ir viena no tās pērlēm – skaisti, klinšaini un smilšaini līcīši, kristāldzidra, zilganzaļa jūra, mazas pludmales blakus vecpilsētai, neilga brauciena attālumā arī citas pilsētas, kuras noteikti vērts redzēt.
Oktobra sākumā laiks Itālijas zābakā vēl ir vasarīgi silts,
arī ūdens temperatūra jūrā turas virs +20 grādiem, taču nedēļā, kad Apūlijā viesojamies, vairākas dienas solījās būt lietainas.
Tāpēc ceļojuma otrajā dienā Monopoli visu pirms steidzam pazvilnēt pludmalē un nopeldēties jūrā, bet vakarpusē braucam uz aptuveni 25 kilometru attālo Alberobello, kas ir viena no unikālākajām un pasakainākajām vietām Itālijā (iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā).
Pilsēta ir slavena ar savām trulli mājām – baltām, apaļām celtnēm ar koniskiem akmens jumtiem.
Daļa šo namiņu jumtu rotā maģiski vai reliģiski simboli.
Daudzās mājiņās ierīkoti apartamenti, butiki, suvenīru bodītes, ēstuves.
Galvenais trulli rajons (Riono Monti) izvietots paugurā, dažviet jākāpj pa diezgan stāvām šaurajām ieliņām, bet no augšas paveras brīnišķīgs panorāmas skats, īpaši atmosfērisks tas ir saulrietā. Tumsā trulli namiņi ir izgaismoti un ielās iedegas gaismu virtenes.
Alberobello viesojāmies vien dažas dienas pēc pilsētas svētkiem, līdz ar to paguvām izbaudīt arī īpašo un ļoti krāšņo svētku apgaismojumu.
Apūlijas ne-diēta
Lai arī laika prognoze bieži mēdz nepiepildīties, šoreiz ceļojuma laikā piedzīvojām visu, tā teikt, pēc pilnas programmas – gan solīto lietu, gan vēju, gan negaisu, piedevām arī pamatīgu krusas graudu birumu.
Taču, lai arī tas laupīja ieceri katru dienu zvilnēt pludmalē, lietainās dienas pamudināja Apūlijā apmeklēt krietni vairāk vietu, nekā sākotnēji plānots, to skaitā pazemes alu kompleksu ”Grotte di Castellana”, ko pētnieki atklājuši 1938. gadā.
Paviesojāmies gan mazos miestos, gan dažādās pilsētās – Lečē, ko dēvē par Dienvidu Florenci, fotogēniskajā Polignano a Mare, kurā dzimis itāļu dziedātājs Domeniko Modunjo, kura dziesma “Nel blu dipinto di blu” (plaši pazīstama kā “Volare”) savulaik kļuva par pasaules hitu, Baltajā pilsētā Ostuni u.c.
Došanās no vienas pilsētas uz nākamo deva iespēju redzēt neskaitāmas olīvu birzis un vīnogu audzētavas.
Apūlija ir viens no svarīgākajiem olīveļļas ražošanas un vīna reģioniem Itālijā.
Arī mūsu naktsmāju saimniece viesus pacienā ar pašdarinātu vīnu un pašaudzētu arbūzu, bet nams, kurā viņa izmitina tūristus, slejas olīvu birzs viducī.
Šis reģions noteikti patiks gardēžiem un vīna mīļotājiem – ēdieni balstīti uz vietējiem produktiem un ir ļoti garšīgi, vīna un kafijas cena ļoti demokrātiska.
Ne velti suvenīru bodītē nopērkami T krekli ar uzrakstu angļu valodā, kas latviski nozīmē ”Apūlijas diēta”. Vārds ”diēta” gan ir pārsvītrots.
Der zināt!
- Lai apskatītu pēc iespējas vairāk vietu, der iznomāt automašīnu. Braukšanas kultūrai, protams, savas īpatnības, taču pie tām ātri var pierast.
- Starp vairākām pilsētām kursē vilcieni.
- Brīvu vietu vecpilsētu tuvumā, kur bez maksas novietot auto, atrast ir ļoti grūti. Dažbrīd grūti saprast, kur drīkst un kur nedrīkst atstāt auto, jo informācijas zīmes ir tikai itāļu valodā. Vietējā policija auto novietošanu uzpasē modri. Tāpēc, pirms atstāj auto, paprasi kādam vietējam, vai to konkrētajā vietā drīkst darīt. Bezmaksas stāvvietas pilsētās der meklēt pie dzelzceļu stacijām.
- Ko nogaršot? Vietējos makaronus ”orecchiette”, ko no Apūlijas var atvest arī mājiniekiem, noteikti jāizmēģina dažādu veidu picas, maizītes, ko dēvē par ”puccia” – pilda ar gaļu, sieru, dārzeņiem vai jūras veltēm, piemēram, grilētu astoņkāji, pasticciotto – kūciņa, kas pildīta ar rikotas sieru vai krēmu, grilētas jūras veltes.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
