Lūgumu un vajadzību daudz. Lai arī dārdzība sit augstu vilni, aptaujātās biedrības stāsta, ka labie darbi turpina priecēt. Ja nevar palīdzēt materiāli, tad piedāvā darba rokas.

Palīdz otram tā, kā var

“Ziniet, palīdzība cilvēkiem bijusi vajadzīga visos laikos,” saka Veco ļaužu dzīvojamās mājas iemītniece Vēsma Kalnmale. Uz sarunu par labdarību viņai pievienojas Dzintra Vasiļeca un Irēna Belaņkova no šī paša nama.

Visas trīs cita caur citu stāsta, cik lutinātas no līdzcilvēku puses. “Mums tiešām nav par ko sūdzēties. Augšā pašām sava sporta zāle, bibliotēka, grāmatas un puzles, koncerti cits pēc cita, dažādi braucieni. Ārā esošajā sporta laukumā vingrojam ar prieku, pat viena draudzene, kurai jau 94, šo iespēju izmanto. Frizieres mums nāk, tagad pirms svētkiem atkal būs. Tad nāk meistarītes sakopt mūsu kājiņas.

Mēs pat ar limuzīnu esam braukušas, tas bija neaizmirstami!” viņas uzskaita.

“No tā limuzīna nemaz ārā kāpt negribējās,” smejot saka Vēsma.

Lai arī ikdiena aizritot aktīvi un piesātināti, skumjāk esot brīvdienās, kad darbinieki nav uz vietas. “Tad uznāk vientulības sajūta. Ziemassvētkos jau arī tāpat. Lai gan svētku vakarā parasti eju uz baznīcu. Man ir pieci mazbērni,” saka Vēsma un notrauš asaru.

“Agrāk Ziemassvētku vakarā gan mēs sanācām kopā, tagad gan vairāk tā nenotiek. Katrs savā vietiņā vai paskatāmies televizoru,” viņai piebalso Dzintra.

“Tagad palīdzības sniegšanai veido kampaņas, akcijas, agrāk kaimiņš redzēja, ka blakus mājā grūti iet, palīdzēja pats,”

Dzintra turpina, tomēr par savu bērnību runāt negrib, bijis tik smagi, ka nav vēlmes atcerēties to laiku.

Sieviete veco ļaužu mājā dzīvo jau vairāk nekā 20 gadus un nesūdzas ne par ko, drīzāk domā, kā pati var līdzēt citiem.

“Kad iepērkos un redzu, ka tur ir kastīte sīknaudai, ko ziedot bērniem, vienmēr kaut ko iemetu. Ir jāpalīdz, nevar visu sev vienam,” viņa sirsnīgi saka.

Arī abas pārējās kundzes atzīst, ka labdarībai jābūt vērstai divos virzienos – lai to saņemtu, ir arī jādod. Veco ļaužu dzīvojamā mājā ļaudis palīdz cits citam, kā var.

“Jaunākie izlīdz tiem, kam pavisam knapi. Arī komanda, kas par mums rūpējas, ir fantastiska: labākās sociālās darbinieces un brīnišķīga vadītāja,” slavē Vēsma.

Pati darbojas par asistenti kādai sievietei ar kustību traucējumiem, agrāk strādājusi Pestīšanas armijas zupas virtuvē.

Irēna veco ļaužu namā dzīvo jau vienpadsmit gadus, agrāk arī viņa strādājusi aprūpē. Visvairāk viņas sirdi silda laiks, kas veltīts kādam cilvēkam, kurš bijis nogājis no ceļa. “Tur bija alkohols un viss pārējais. Palīdzēju toreiz viņam izķepuroties no tā, un tagad cits cilvēks.

Viss, ko toreiz cilvēkam vajadzēja blakus, bija atbalsts un plecs. Esmu ļoti pateicīga, ka viņam tas izdevās,”

stāsta Irēna.

Kundzes ilgi tielējas, kad vaicājam, vai tiešām neko vairs nevēlētos uzlabot savā ikdienā, līdz atzīst, ka asfalta segumu pie mājas gan vajadzētu sakārtot, jo draugiem ratiņkrēslos esot gana grūti tur pārvietoties.

Pašu izlolota iniciatīva

Slavētā limuzīna idejas autors ir liepājnieks, režisors, satura veidotājs Youtube kanālā, video ražošanas uzņēmuma “Roby Works” vadītājs Roberts Vītols, kurš pēc savas iniciatīvas labdarības akciju pirms Ziemassvētkiem organizē ne pirmo gadu. Kāpēc?

Pats saka: “Tāpēc, ka citādāk nevaru. Ir jāpalīdz. Man kā satura veidotājam Latvijā ir diezgan liela auditorija un gribas to lietderīgi izmantot, pavelkot uz tiešām labām lietām.

Sadodoties rokās, var izdarīt daudz.”

Iepriekš labdarības akcija īstenota, vācot līdzekļus dzīvnieku aizsardzības biedrības “Liberta” iemītnieku uzturēšanai un ēdināšanai.

Pērn ar dāvanām iepriecināti Veco ļaužu dzīvojamās mājas iedzīvotāji. Daļa dāvanu nogādātas birojā “Aprūpe mājās”.

Pavisam nesen pēc Roberta iniciatīvas atkal sākta labdarības akcija. Tajā vāc un apkopo dāvanas gan tās pašas mājas vientuļajiem iedzīvotājiem, gan citiem senioriem. Plānots nokomplektēt vismaz 400 dāvanu paciņu.

Vēl R. Vītols cer, ka tomēr izdosies organizēt šobrīd idejas līmenī esošo ieceri sarīkot ballīti vientuļajiem vecīšiem. Kur? “Kursas” klubā 14. decembrī.

“Sapratām, ka gribam iet šajā virzienā, nevis tikai izdalīt labdaru sarūpētās dāvanas, bet sarīkot atmiņā paliekošus svētkus. Tā, lai vēl ilgi atmiņā paliktu piedzīvotais un labās emocijas. Šobrīd zinām, ka klubs mums par telpu īri naudu neprasīs un uzstādīs, izgreznos eglīti,” stāsta liepājnieks.

“Ļoti ceru, ka atsauksies mūsu uzrunātie mūziķi, ēdinātāji. Būs arī speciāli autobusi, kas seniorus atvedīs un aizvedīs atpakaļ. Ļoti gribam, lai šī iecere izdotos.”

Tad Roberts piebilst: “Bet apzināmies, ka tas maksās daudz naudas, tāpēc meklējam vēl citus atbalstītājus, partnerus un labdarus.”

Kā liecinot pieredze, atsaucīgi R. Vītola rīkotajām labdarības akcijām ir Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas uzņēmumi un vēl citi.

Vēl viņš nosauc Zani Džeriņu, Mārtiņu Sesku, Filipu Ķeiri, Laimu Kacenu un citus, kas iesaistās neredzamo rūķu labdarības darbā.

Aktīvi palīdzot arī mamma Renāte Siliņa, kuru Roberts izceļ kā vienu no čaklākajiem savas komandas rūķiem. Viņas pārziņā uz K. Ukstiņa ielu 6 atnesto un atvesto dāvanu šķirošana un komplektēšana.

Līdz 10. decembrim gaidītas lietas, kuras vecie ļaudis paši lūguši: šķīstošā kafija, tēja, saldumi, higiēnas preces (šampūns, dušas želeja utt.), cepures, cimdi, šalles, siltas zeķes, grāmatas, galda spēles, izlasīti žurnāli u.c.

Protams, noderēs vēl citas labas lietas, kas iepriecinātu veca un vientuļa cilvēka sirdi.

R. Vītols: “Tas, kas paliek pēc katra noorganizētā labdarības pasākuma, ir ļoti liela un ar kaut ko citu grūti salīdzināma gandarījuma sajūta. Kad izdarīts, skatos atkal tālāk. Atmiņās nesēžu. Ir daudz foršu lietu, ko var paveikt un iespēt ar komandas kopīgiem spēkiem, lai dotu labas emocijas. Man nav žēl tam veltīt savu laiku.”

Ziemassvētkos būs ko ēst

Līdzīgi kā Roberts arī liepājnieks Edgars Mielavs labu dara pēc paša iniciatīvas. Vīrietis neslēpj, ka piedzīvojis daudz grūtu brīžu un trūcīgus apstākļus.

Kad bijis viszemākajā punktā, sev apsolījis: “Ja tikšu no šī visa ārā, palīdzēšu citiem, cik būs manos spēkos.”

Jau pāris gadus vīrietis doto vārdu tur un aktīvi piedalās labdarības akcijās vai vienkārši iepriecina Liepājā vai Grobiņā kādu, kuram tobrīd ar iztiku grūtāk.

“Tas vienkārši ir mans aicinājums,” saka Edgars.

Vēlmi atbalstīt un palīdzēt citiem pārņēmusi arī ģimene, un tas ļāvis saņemties adopcijai. “Pavisam mazu meitenīti vecāki bija pametuši, tad nu ar “Patvēruma ģimenei” palīdzību viņa dzīvojas pie mums,” vīrietis silti nosaka.

Dāvinot Edgars redzējis dažādas situācijas un stāstus, atmiņā iespiedusies kāda ģimene, ar ko ticies pērn. “Aizvedām pārtiku, tur bija kādi trīs četri bērni un mamma. Viņa raudādama paņēma pārtiku ar vārdiem:

“Domājām, ka Ziemassvētkos mums vispār nebūs ko ēst.”

Pašiem mums visa ir gana, bet, kad ieraugi ko tādu, gribas uz dzīvi paskatīties no citas puses. Var taču padalīties.”

Firmā, kur Edgars strādā, tomēr nosaukumu neatklāj, plecu pie pleca darbojas vairākas ģimenes, kas tad arī kopīgi iesaistījušās labajos darbos. Tā kā uzņēmums pats cep maizīti, visbiežāk to arī ziedo.

“Labais vairo labo. Nu padalieties, visi kopā taču mēs būsim stiprāki!” mudina labdaris.

Labdarība mazinās, bet neizzūd

Labdarības biedrībās, kuras organizē vērienīgus atbalsta projektus svētku laikā, šis laiks ir darba pilns.

Biedrības “Tabitas sirds” pārstāve Kristīne Vidzeniece stāsta, ka aktivitāte labdarības ziņā ir mazinājusies, bet tas ir nosacīti, jo lielākoties saistīts ar Ukrainai sniegto atbalstu.

“Cilvēki joprojām meklē veidus, kā palīdzēt, ziedojot apģērbu, traukus vai piedāvājot savas darba rokas, laiku un visādi citādi palīdzot mums veikt darbību, lai raitāk iet,” stāsta K. Vidzeniece.

Ik gadu “Tabitas sirds” veido kopīgas labdarības akcijas, kas ļauj palīdzēt krietnam pulkam ļaužu. Arī šogad saraksts, kur dāvaniņas tiks nodotas, ir gana plašs.

Līdz šim visus mērķus un izvirzīto ir izdevies sasniegt un atbalstu nodrošināt.

“Citus gadus ir bagātīgāk, citus – mazāk, bet kādu svētku sveicienu ir saņēmis katrs.

Tāpat ar katru gadu mūsu organizācija plešas plašumā, iepazīstas ar citām līdzīgi domājošām biedrībām novados, atbalstāmo loks palielinās.

Šogad prioritāte ir ārpus ģimenē esošie bērniņi un vientuļie seniori. Gribas lieku reizi viņiem atgādināt, ka līdzcilvēki ir ar viņiem neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvo šobrīd. Pateicību vēlētos izrādīt arī tām audžuģimenēm, kuras uzņem pie sevis bērniņus, jo viņi dara lielu darbu un tas ir jānovērtē.”

K. Vidzeniece uzsver, ka biedrība pateicīga par jebkādu sabiedrības iesaisti. “Jo vairāk mēs katrs iesaistīsimies kaut ar pavisam nelielu artavu, jo vairāk laba mēs varēsim izdarīt,” ir pārliecināta pārstāve.

Nav viegli būt lūdzēja lomā

Biedrībā “Patvērums ģimenei” šobrīd noslēgumam tuvojas Ziemassvētku akcija, kuras laikā tika vāktas dāvaniņas bērniem.

“Īstenībā uz to visu sākotnēji skatījāmies ar bažām. Labi apzināmies pieaugošo dzīves dārdzību, tāpēc raizējāmies, vai spēsim nosegt cilvēku izteiktās vajadzības. Uzsākt kādu jaunu iniciatīvu nav grūti, tomēr ir jādomā, vai mūsu spēkos ir to īstenot.

Sagādāt vilšanos cilvēkam, kuram jau ir paveicies mazāk, nebūtu pareizi.

Tas labdarībā vienmēr ir jūtīgs jautājums un dara piesardzīgu,” atklāj biedrības  pārstāve Santa Krilova.

Lielāko prieku sagādā līdzcilvēki, kuri nāk paši ar savu iniciatīvu, nes mantisko ziedojumu vai stāsta par kādu novērotu problēmu un mudina kopā darboties, lai to uzlabotu vai novērstu.

“Tad var redzēt, ka sirds deg! Labdarības biedrības ne vienmēr visu var redzēt un zināt, tāpēc šādas iniciatīvas no malas ir ļoti būtiskas. “Brīvbode” ir vieta, kur parasti satiekas labdaris un kāds, kuram vajadzīga palīdzība, tur var redzēt reālo dzīvi un patiesās vajadzības. Sarunas nereti kļūst personīgākas, un vajadzības tad labāk ieraugāmas.”

Šobrīd “Patvērums ģimenei” savācis aptuveni 70 dāvaniņas, S. Krilova gan pieļauj, ka ir vēl daudzi bērni, kuru vecāki dāvaniņu atļauties nevar, tomēr neuzdrošinās to prasīt.

“Bieži gadās vecāki, kuri saka: “Kādam citam noteikti vairāk vajag!”

Protams, pieņemt dāvinājumu un labdarību arī ir liels izaicinājums, nav jau viegli būt lūdzēja lomā, tomēr, redzot, ka dāvanu vēlmēs uzrakstīts, piemēram, sega un spilvens…

Saprotam, ka tās nav ekstras, tās ir pamatlietas, kurām vajadzētu būt ikvienam, tomēr tā ir lielākā bērna vēlme. Ir arī tādas lietas kā divi datori, kas nepieciešami ukraiņu pusaudžiem skolas lietām, cits puisītis vēlējās riteni, kas būtībā ir labs laika pavadīšanas veids – vajadzības ir dažādas.”

S. Krilova saprot, ka visus apdāvināt nav iespējams, tomēr atklāj, ka līdz svētkiem vēl gribētos sarūpēt paciņas tiem cilvēkiem, kuri svētkos nevar būt ar savām ģimenēm, piemēram, atrodas VCA poliklīnikā īslaicīgā ārstu aprūpē.

Tāpat ir vēlme iepriecināt tos ļaudis, kuri dzīvo grupu dzīvokļos. “Lai arī viņi ir pieauguši cilvēki, savā sirdī viņi ir tādi kā bērni. Katrs cilvēks ir cieņas vērts, to aizmirst nedrīkst,” saka S. Krilova.

Izvēli izdara cilvēks pats

Baiba Pavlovska, psiholoģijas maģistre

Labdarība noteikti nav mērāma tikai naudā, mantās un dāvanās. Patiesā labdarība slēpjas visā tajā, ko darām, dalāmies, palīdzam ar savas sirds siltumu un atvērtību.

Labdarība ir konkrēta, apzināta attieksme un reāli darbi.

Vēl labdarība ir spēja un vēlme otram pajautāt: kā tu jūties? Kā tev klājas? Tad ar patiesu interesi, atvērtību uzklausīt to otru cilvēku – runātāju. Kad pēdējo reizi savam vecajam kaimiņam pajautāji, kā viņam klājas, vai kaut ko nevajag palīdzēt?

Laiks patiesībā vērtējams kā ļoti dārgs un neatgriezenisks resurss, tāpēc tā veltīšana otram cilvēkam tiešām ir dāvana no sirds.

Tas tikai slavējami, ka daudzi ļaudis, Ziemassvētkiem tuvojoties, vai nu paši organizē vai piedalās, iesaistās dažādās labdarības akcijās.

Paldies par katru ziedojumu, dāvanu, kas atvēlēta no personīgajiem līdzekļiem, bet laikam tomēr pastāv atšķirība, kā tiek dots.

Var ziedot līdzīgi kā nopirkt indulgenci jeb grēku atlaišanu. Esmu labs, izdarīju, bet tagad lieciet man mieru līdz nākamajiem Ziemassvētkiem. Var iesaistīties ar visu sirdi un dvēseli, neko nerēķinot, negaidot pretim.

Zinu, ka Liepājas cietumā organizācijām, brīvprātīgajiem ir iespēja palīdzēt, tiekoties ar jauniešiem un citiem, kas nokļuvuši ieslodzījumā.

Pazīstu ne vienu vien, kuri paši pēc savas iniciatīvas uzņēmušies būt atbalsts kādam apcietinājumā esošajam. Un tā nav tāda vienreizēja akcija “aizgāju-parunāju- aizmirsu”, bet gan sava laika, resursu veltīšana pat gadu garumā, kas jauniešiem ļoti nepieciešama un dod reālu labumu viņu dzīvēs.

Zinu, ka daudz dara organizācija “Radi vidi pats”. Ļoti laba akcija ir “Eņģeļu pasts”, kas dod iespēju aizsūtīt dāvanas.

Gan grūtdieņi, gan bērni un citi būtu ļoti pateicīgi, ja viņus atcerētos ne tikai Ziemassvētkos.

Labdarība iespējama un nepieciešama arī ikdienā, ne tikai svētkos.

Par labdarību tīrā veidā dēvējams visu brīvprātīgo darbs, kuru galvenais pienesums ir viņu laiks, garīgie resursi un darbs, kas bez maksas veltīts, ziedots citu cilvēku labumam.

Populārākā atruna parasti ir: “Man kaut kam tādam neatliek laika…” Patiesībā laika nemaz nevajag daudz. Vai viena stunda mēnesī ir daudz vai maz?

Sirsnība, ieinteresētība neprasa no devēja naudu, jo arī naudas trūkums tiek piesaukts par aizbildinājumu, lai neiesaistītos.

Ja sevī jūti vēlmi palīdzēt, piedalīties, atbalstīt, tad pats arī meklē informāciju, kā to izdarīt. Pie durvīm tev nepiezvanīs, aicinot ziedot vai kļūt par brīvprātīgo. Pašam jāsper pirmais solis, aktīvi jāinteresējas, kam varu palīdzēt un būt noderīgs. Pašam jāizrāda iniciatīva un jāgrib vairot labo.

Uzziņai

Roberta Vītola organizētajai akcijai sarūpētās dāvaniņas var nogādāt Liepājā, K. Ukstiņa ielā 6. Tālrunis 22021932. Vai sūtīt uz “Omniva” pakomātu: Liepāja, Kuršu laukums 10.

Biedrībā “Tabitas sirds” ziedojumi tiek vākti līdz 6. decembrim, tos iespējams nodot, sazinoties ar biedrību pa tālruņiem 26142827 vai 29143411, 20333585 (Kuldīgā), 2964859 (Rīgā).

Biedrību “Patvērums ģimenei” par savām iespējām palīdzēt varat informēt, rakstot uz [email protected] vai zvanot 26004664.

“Laimas labdarības namiņa” radošās darbnīcas Liepājā šogad norisināsies koncertzālē “Lielais dzintars” 14. decembrī pulksten 18.30.

Citas labdarības organizācijas Liepājā: “Fonds “Agape””; labdarības veikals “Otrā elpa”; Liepājas Diakonijas centrs; Pestīšanas armijas Liepājas korpuss; “House of Hope”; Liepājas pilsētas pašvaldības dzīvnieku patversme “Lauvas sirds”; dzīvnieku aizsardzības biedrība “Liberta” u.c.

Es domāju tā: Kam jūs palīdzētu?

Daiga Timbare – studente:

– Pirmais. Domāju, ka tiešām vajag palīdzēt bērniem ar īpašajām vajadzībām. Otrais. Dzīvnieku patversmēm. Bez līdzcilvēku atbalsta šīm divām grupām ietu ļoti grūti. Jā, es ziedoju, bet brīvprātīgās darbā neesmu iesaistījusies. Es varētu palīdzēt kādai dzīvnieku patversmei.

Ilga Petrovica – pašnodarbinātā:

– Bērniem, bet bieži esmu domājusi, ka cilvēciska uzmanība un rūpes tomēr ir svarīgāka par mantām. Cilvēcīgumu, tūtiņā iesaiņotu, neuzdāvināsi. Ļoti labs ir brīvprātīgais darbs, bet vismaz man pietrūkst informācijas, kā palīdzēt. Vai vispār pastāv tāda iespēja, ka iestādēs esošos bērnus vai vecīšus uz pāris stundām cilvēks izved pastaigā, parunājas, kopā lasa. Vai  man tomēr prasīs kaut kādu apliecību vai nokārtot kursus?

Ņina Buriha – pensionāre:

– Dzīvniekiem. Viņi ir atkarīgi no mums un pakļauti cilvēku izdarībām. Dzīvniekiem ziedoju aptiekās esošās ziedošanas kastītēs. Īstam cilvēkam vajag būt ar labu sirdi pret visiem. Labais pievelk labo, sliktais slikto.

Lilija Macele – liepājniece:

– Ukraiņiem. Mums tagad ir viens labs draugs no Ukrainas, kura ģimenei palīdzējām iekārtoties, kad viņi bēga no kara. Nesen guvu tādu pieredzi, ka daļa latviešu nemaz negrib ukraiņiem palīdzēt, uzskatot, ka viņi pilnīgi visu te saņem par brīvu. Tā nav taisnība. Mēģināju vienā biedrībā   organizēt palīdzības akciju, bet nebija nekādas atsaucības.

Aigars Grauba – kinorežisors, scenārists, mūziķis:

– Visvairāk jāpalīdz tiem, kam klājas visgrūtāk. Šobrīd ukraiņiem. Zinu, ka daudzi viņiem palīdz. Cilvēki ir labāki, nekā dažu brīdi par viņiem domājam. Katrs jau dara savu iespēju un labo nodomu robežās. Kāds palīdz ar to, ka ziedo, kāds – ar to, ka pats tiek galā ar savu dzīvi. Tā arī ir palīdzēšana, ja neesi par nastu citam. Tad resursi nonāk tur, kur tos tiešām vajag.