Jau divus gadus Cēsīs dzīvo JEĻIZAVETA TKAČENKO no Ukrainas. Sasveicināmies latviski, bet vienojamies, ka saruna notiks krievu valodā. “Saprast visu saprotu, bet atbildēt tik labi, kā gribētu, vēl nevaru,” atzīst Jeļizaveta, piebilstot, ka valodu apgūst pašmācības ceļā. Pirms četriem gadiem uz Cēsīm pārcēlās dzīvot Jeļizavetas vīrs Antons ar saviem vecākiem, bet viņa palika Ukrainā pabeigt augstskolu, taču bieži viesojusies Cēsīs.

Jautāta, vai pārcelšanās saistīta ar sarežģīto situāciju Ukrainā, viņa atbild apstiprinoši. Jutuši, ka situācija saasinās, ka nav gaidāms nekas patīkams, un ģimenē pieņemts lēmums pārcelties uz Latviju. Ukrainā dzīvojuši trešajā lielākajā pilsētā Dņipro, kādreizējā Dņepropetrovskā, tāpēc pārcelšanās uz mazpilsētu svešā valstī bija samērā krasa dzīves maiņa.

“Jā, viss te bija absolūti citādi,” atzīst J. Tkačenko. “Palīdzēja tas, ka esam cilvēki, kam patīk šāds miers. Lielpilsētā noteikti ir vairāk iespēju, bet arī vairāk cilvēku, un brīžiem tu jūties kā skudru pūznī, bet mazā pilsētā ir citas priekšrocības. Te esi pie dabas, dažkārt ir sajūta, ka visa pilsēta pieder tikai man vienai. Īpaši, kad agrā ziemas rītā ej pa ielu, apkārt, kur skatiens rāda, neviena cilvēka. Lielpilsētā neko tādu nekad neizbaudīsi.”

Stāstot, kā vietējie uzņēmuši ienācējus, Jeļizaveta atteic, ka attieksme bijusi dažāda: “Latvieši savā būtībā tādi vēsāki, tāpat dažam ir aizspriedumi. Īpaši tāpēc, ka runājam krieviski. Diemžēl valoda pārāk bieži tiek jaukta ar politiku, lai gan patiesībā valoda taču ir kultūras apliecinājums. Ukrainā apmēram puse iedzīvotāju runā krievu valodā, tā izveidojies vēsturiski. Arī mēs ģimenē, lai gan esam ukraiņi, savā starpā runājam krieviski,” pastāsta ukrainiete. Taču kopumā cilvēki viņas ģimeni esot pieņēmuši, te jau ir paziņas un draugi.

Iejusties palīdzējis tas, ka izdevies atrast darbu savā arhitektes profesijā, bet, lai vēl labāk iejustos vietējā sabiedrībā, sākusi dziedāt korī “Beverīna”, lai gan Ukrainā neko tādu neesot darījusi. Viņa ir pārsteigta par latviešu dziedātgribu, par to, ka katrā nelielā ciematā ir kori, brīžiem rodoties sajūta, ka katrs latvietis dzied kādā korī. “Dziesmas latviešiem ļoti skaistas, nākamgad ceru piedalīties Dziesmu un deju svētkos.” 

Stāstot, kā saredz latviešus, Jeļizaveta norāda uz tādu savrupību, noslēgtību, taču no otras puses pārsteidzot latviešu garīgā bagātība: “Biju uz izstādi “Latvju zīmes”, kur dziļāk spēju izrast latviešu tautas būtību. Pārsteidz, kā latvieši cauri gadsimtiem saglabājuši senču pagānisko reliģiju.”

Šajos gados neesot satikusi citus ukraiņus, kas dzīvo Cēsīs, tāpēc kontakti veidojas ar latviešiem un krieviem, kas te dzīvo. Kā šādi saglabāt savu nacionālo identitāti? Jeļizaveta norāda, ka palīdz valoda, mūzika un grāmatas: “Lai arī ģimenē runājam krievu valodā, ukraiņu valodu zinām labi. Tā ir ļoti skaista, skaitās otra melodiskākā valoda tūlīt aiz itāļu valodas. Plūst kā upe. Ukrainā joprojām dzīvo mana ģimene – mamma, arī dvīņu māsa, tāpēc regulāri sazināmies, arī tas palīdz saglabāt piederību savai tautai.”

Jautāta, vai te jūtas labi, viņa nepārprotami atbild, ka izvēle bijusi pareiza, te ir labi, vien smaidot piebilst, ka tikai nedaudz par vēsu, jo Ukrainā bijis siltāk.

ĒDIENS

Lūgta nosaukt kādu tipisku ukraiņu nacionālo ēdienu, Jeļizaveta vispirms min boršču. Tiesa, īsti vienotas receptes šai biešu zupai neesot, jo katrai saimniecei esot sava īpašā recepte, kā gatavot savu iemīļoto boršču. Tāpēc zupai ir aptuveni 30 dažādu pagatavošanas variantu. Taču vienojošs ir tas, ka boršču vienmēr vāra lielā katlā, lai pietiek vairākām dienām.

Sastāvdaļu izvēle esot visplašākā, to var gatavot ar gaļu (cūkgaļu vai liellopa gaļu) vai bez tās, izmantojot visdažādākos dārzeņus, klāt var likt sēnes, pupiņas, dažos reģionos pievienojot pat žāvētas plūmes. Pārsvarā borščs ir sarkans, bet tiekot gatavots arī zaļais borščs, biešu vietā pievienojot skābenes.

VĀRDNĪCA

Maize – хліб

Neliela pilsēta – маленьке містечко

Šodien jauka diena – сьогодні гарний день

Dziedāt korī – співати в хорі

Dzimtā valoda – рідна мова