Ierasti pulcēšanās rīkota muzeja filiālē K. Ukstiņa ielā, taču ēku patlaban renovē un pandēmijas dēļ arī nebija ļauts tikties, tādēļ šī reize izvērtās par sirsnīgu un jauku atkalredzēšanos, lai gan sanākšanas iemesls bija šausmu, skumju un asaru pilnu vēstures lapaspušu atcere. Taču, kā norādīja M. Ozola, “šobrīd esam tādā stāvoklī, kad mums tiešām jābūt vienotiem, jābūt visiem kopā”.

Notikumi Ukrainā neviļus savilka paralēles ar to, ko nācies piedzīvot gan viņu vecākiem, gan pašiem, atzina represiju skartie.

“Es biju bērns, piedzimu tur, zinu, cik grūti bijis mūsu vecākiem, ko viņi ir izcīnījuši. Ar atmiņām mēs dalāmies ikreiz, bet arvien ir kaut kas jauns, ko neesam dzirdējuši.

Jo stāstu ir tik daudz, un katram tas ir savs,” “Kurzemes Vārdam” teic M. Ozola. “Sajūtas ir reizē priecīgas un bēdīgas, bet mēs, protams, domāsim labas domas, jo sliktās rodas pašas.”

No Liepājas muzeja sanākušie devās uz Tores staciju, no kuras 1949. gada 25. martā 2651 Liepājas un apkārtnes iedzīvotājam sākās sāpju un moku ceļš, kas veda tūkstošiem kilometru tālu no savām mājām.