Ja, teikšu, ka ziemas cope ir sākusies, tad daudzi, paskatoties ārā pa logu, stipri šaubīsies. Galvenokārt jau plānās ledus kārtiņas dēļ, kas tikai uz īsu brīdi, pieturoties salam, pārklāja Liepājas apkārtnes ūdenskrātuves. Lai nu kā, liela daļa bļitkošanas cienītāju jau paguvusi izbaudīt izklaidi uz ledus, un dažs labs jau nopriecājies par ja ne gluži utopiskiem lomiem, tad zivtiņu, ko uzlikt uz pannas, dabūjis gan. Sals, kas liepājniekus pārsteidza tūlīt pēc Jaungada, makšķerniekiem uzdāvināja pirmo ziemas copi.

Pēdējos gados jau diezgan ierasti copmaņi tikt uz ledus mūspusē var tikai janvārī, tādēļ interese par šo nodarbi ir visai ievērojama. Par to varēja pārliecināties arī šoreiz, kad nepacietīgākie zivju bendes pirmos caurumus aizsalušajā Liepājas ezerā izurba jau pagājušajā piektdienā.

Pirmā ziemas cope parasti esot visproduktīvākā, taču savas kvēlākās iegribas drošības nolūkos vajadzētu savienot ar piesardzību, jo zem nulles termometra stabiņš turējās tikai dažas dienas. Tagad ārā valda atkusnis, un lietus šaltis pamazām ārda ne pārāk biezo ledu. Laikam jau nav vērts noliegt, ka bļitkotāji zināmā mērā ir ekstrēmisti. Ir dažādi nostāsti par viņu trauksmainajām gaitām. Gadās visādi, un pagaidām ar likumu nav liegts viņiem brīvi baudīt šo vaļasprieku, kas pašreizējā situācijā aprobežojas ar risku saslapināties vai pat zaudēt dzīvību.

Aprunājoties ar pašiem varoņiem, viņu runā nevarēja saklausīt bailes, ka došanās uz ledus tagad varētu būt bīstama. Pie Atteku salas tūlīt aiz dzelzceļa tilta par to varēja pārliecināties – karstākajos brīžos tur varēja saskaitīt teju vai simt šā aroda lietpratēju, kuri bija pulcējušies uz tradicionālo salaku jeb stinšu copi. Par vērienīgiem lomiem gan vēl runāt pāragri, jo, kā varēja novērot, pagaidām bļitkotāji vēl nav uzgājuši īstās vietas un arī zivis nav pietiekami aktīvas. Cope vairāk ir epizodiska – ik pa brīdim vīri ķer citu pēc citas, bet jau mirkli vēlāk visi sēž kā sastinguši un gaida nākamo uzliesmojumu.

Nav jau tā, ka visiem zemledus makšķerēšanas cienītājiem tagad būtu jādodas tieši salaku medībās, jo dziļāk Liepājas ezerā un citās apkārtējās ūdenstilpēs labi ķeras asari, bet Bārtā joprojām pietiekami aktīvas ir vēdzeles, kuras tikko medīt bija devies Latvijā labi pazīstamais makšķernieks Māris Olte un vēl vairāki pieredzējuši copmaņi. Oltes sagatavoto raidījumu “Ar makšķeri” varēsit vērot šovakar kanālā “LTV7”. Varu pačukstēt, ka šie entuziasti sausā nepalika un viens no viņiem tika pie pusotru kilogramu smagas vēdzeles. Droši vien tagad uz Bārtas upes ledus nebūtu prātīgi doties, kaut arī vēl aizvakar tur ledus biezums bija ap sešiem centimetriem. Upes straujais tecējums mēdz būt ļoti viltīgs, tādēļ labāk būtu nogaidīt, jo janvāra otrajā dekādē atkal sola salu.

Liepājas ezerā ledus nebūt nav biezāks – vidēji ap sešiem centimetriem, vietām nedaudz vairāk. 8.janvāra vakarā pie Atteku salas redzētais mazliet samulsināja – bļitkotāju pūlis, bruņojies ar dažādiem gaismekļiem, par spīti atkusnim bija kļuvis kuplāks, un arī lietus to nespēja aizbiedēt. Daudzi palika krastmalā, jo neizlēma viņiem pievienoties, atzīstot, ka zivju dēļ jau nāvei acīs neskatīšoties.

Ļaužu skaitu krietni kuplināja mūsu kaimiņi lietuvieši, kuri jau izseni iecienījuši Liepājas apkārtnes ūdeņus un šeit ir gan ziemā, gan vasarā. Ar vienu no lietuviešiem izdevās aprunāties, un, kā varēja noprast, viņš patiesi bija izsalcis pēc bļitkošanas. Pēc viņa teiktā, Kuršu jomā vēl ledus neesot, tādēļ nākoties mērot ceļu līdz Liepājai. Uz mūsu ezeru lietuvieši brauc ne tikai tādēļ, ka pašiem nav ledus, bet arī tāpēc, ka šeit varot tikt pie prāviem lomiem. Tam varētu piekrist, taču, pats makšķernieks būdams, varu nešaubīgi teikt, ka lietuvieši parasti ir arī tie, kas pēc copes un jautras uzdzīves atstāj uz ledus lielāko šmuci. 

Ziemas cope sevi pieteikusi. Vēl tikai gribu atgādināt būtiskas nianses, ko iesācēji varētu nezināt. Pirmkārt, ja vēlaties makšķerēt Liepājas ezerā, tad nepieciešams iegādāties ne tikai makšķernieka karti, bet arī licenci. Otrkārt, viens copmanis drīkst likt lietā tikai divas makšķeres un katrai no tās makšķerauklām nedrīkst piesiet vairāk par trim āķiem. Treškārt, nevajadzētu nobendēt vairāk zivju, nekā spējat apēst. Ne asakas!

Miks Kuncītis,
“Kurzemes Vārds” 

Drosmīgākie bļitkotāji uz ledus pie Atteku salas sēdēja arī vakar.