Bērnu čalas atskanēja jau pa labu gabalu. Vecākā māsa Dārta, sasārtušiem vaigiem stāvot piekājē, mudināja jaunāko, kas vēl bija uz kalna: “Šļūc lejā! Ātrāk, ātrāk!” Tētis abas meitas vērīgi pieskatīja, stāvot augšā. “Vakaros te iet varen jautri,” stāstīja netālu satiktā pensionāre Lidija, kura pastaigā bija izvedusi savu sunīti Riku. “Bērniem tā patīk šļūkt no kalniņa! Arī manā bērnībā ziemā nebija labākas izklaides. Pludmalē meklējām augstākās kāpas un laidāmies lejā.”

Uz jautājumu, kāpēc mazajiem tā patīk vizināties, sirmā liepājniece brīdi padomāja un atbildēja: “Laikam jau tas paātrinājums patīk. Un vēl tas, ka prieks iet kopā ar bailēm, ar sevis pārvarēšanu. Mazs cilvēciņš viens pats ragavās un griba lielajam kalnam pierādīt, ka varēs veiksmīgi tikt lejā.”

Kāpēc tāds prieks no vizināšanās, uzjautājām astoņus gadus vecajai Kitijai un desmitgadīgajai Lotei. Atbildes bija šādas: “Viss notiek tik ātri. Sēžu un tik slīdu lejā! Ir prieks un neapnīk. Vasarā tā nevar, tikai ziemā.”

Tā kā decembris mūspusē bija sniegiem bagāts un pieturējās sals, ģimenes ar bērniem iespēju vizināties ar ragavām un citiem palīglīdzekļiem izmantoja, kad vien bija brīvs brīdis.

Aizvadītajās brīvdienās atpūtnieku netrūka arī pie Beberliņu ūdenskrātuves. Tur augstajās kāpās, kur piedzīvojumu parks “Tarzāns”, bērnību atcerējās ne viens vien pieaugušais, drosmīgi sēžoties ragavās un traucoties lejā.

Kuri bija priecīgāki, bērni vai pieaugušie? Tētis Anatolijs Sidorovs, kurš Beberliņos svētdien ziemas priekus baudīja kopā ar sievu Natāliju, dēlu un draugu ģimeni, sacīja tā: “Domāju, ka tas prieks, ragavās laižoties no kalna, dažādos vecumos atšķirīgs. Bērnībā man tā vienkārši bija jautra izklaide un aktivitāte. Tagad pieaugušā vecumā izbaudu, cik forši ir nedomāt ne par ko citu un būt priecīgam kā bērnam, uz dibena šļūcot pa sniegu!”

Egona Zīverta foto

Slēpes, ragavas, plēves un plastmasas šļūcamie – viss tiek laists lietā, lai pavadītu neaizmirstamu laiku ziemā liedagā un citos līdzenumos, pauguros un kalniņos, parkos un mežos.