Ielu pārbūves un citi infrastruktūras uzlabojumi daudzviet veikti ar domu, lai automašīnu plūsma kļūtu lēnāka un labāk justos mazāk aizsargātie satiksmes dalībnieki.

“Kurzemes Vārds” aicināja uz neklātienes diskusiju gan pašvaldības atbildīgo par satiksmes organizāciju, gan iedzīvotājus, kuri savās gaitās dodas ar velosipēdu, elektroskrejriteni vai automašīnu.

Uz jautājumiem atbild pašvaldības izpilddirektora vietnieks Didzis Jēriņš un liepājnieki Staņislavs Babins, Mārtiņš Zālītis un Linda Zulmane.

– Gan centrā, gan tranzīta ielās notikušas apjomīgas pārbūves. Kā tās ietekmējušas satiksmi, kā vērtējat risinājumus?

M. Zālītis: Kā var nevērtēt pozitīvi, ja kāds domā par to, lai būtu vieglāk, ērtāk, foršāk. Pārvietojos ar dažādiem braucamajiem – elektriskiem un neelektriskiem.

Varu atzīmēt, ka būvē jau ļoti labāk. Piemēram, pēdējais Ganību ielas posms, kuru rekonstruēja. Veloinfrastruktūra tur ir gandrīz perfekta. Savienojumi līdzeni,

velosipēdists vairs nebrauc kā pa BMX kalniņiem.

Prieks un bauda braukt, izņemot vienu “kasjaku”. Visi ielu krustojumi ir līdzeni, bet vienā vietā atstāts borts, kurā gandrīz iebraucu.

L. Zulmane: Tas nav ietekmējis satiksmes plūsmu man. Kā braucu atbilstoši noteikumiem, tā daru joprojām.

Man patīk, ka ir viegla pāreja starp ielu un ietvi, centrā ir daudz uzbrauktuvju, kur māmiņām ar ratiņiem vai riteņbraucējiem ir vieglāk tikt pāri.

Pie “Kurzemes” vairs nav no 20 līdz nez cik apmales. Par to paldies!

S. Babins: Redzamākais paveiktais, ko biežāk izmantoju, ir Kūrmājas prospekta krustojuma pārbūve un apļu ierīkošana. Ļoti noderīgi un vajadzīgi uztaisīts, ir daudz labāk.

Izbraucu jaunos celiņus, un apstiprinājās manas bažas, ka

veloceliņus projektē cilvēki, kuri paši nebrauc ar divriteni.

Braucot uz jūras pusi, šķērsojot Graudu ielu, agrāk bija vieta, kur varēja nogriezties uz veloceliņu kreisajā pusē. Tagad sašaurināts ceļš un nezinu, kurp braukt.

Varu turpināt doties kopā ar mašīnām, tomēr no drošības viedokļa tas ir nepārdomāts risinājums, tāpat kā veloceļš vispār kopā ar mašīnām uz brauktuves. Laikam ielas šauruma dēļ tur neko īsti nevar izdarīt.

M. Zālītis: Pa Jūras ielu tagad nav nācies braukt. Taču kopumā par līniju radīto drošību – ja jūties uz ielas nedrošs, varbūt labāk nebrauc! Sāc nomaļāk, pierodi pie satiksmes un kļūsti drošāks.

Velc vai nevelc līniju, konfliktsituācija tāpat var rasties.

Pirmkārt jāsaprot, ar ko tu brauc, ko braucamais spēj, kurp tu brauc un kā tur nokļūt. Tev ir acis, ausis, arī oža, izmanto tās, esi gatavs reaģēt, apbraukt, bremzēt.

D. Jēriņš: Vienmēr var būt labāk, bet pagājušais gads Liepājā aizvadīts bez bojāgājušajiem uz ceļiem. Samazinājies cietušo skaits, jo infrastruktūra ir pielāgota un arī cilvēki uzlabo savu braukšanas kultūru.

Jautājums ir, kas ir primārais, – drošība vai ērtums. Visā pasaulē tomēr iet vienā virzienā – uz drošību.

Arī mūsu risinājumi ir virzīti uz to. Tehniskā ziņā ar dažādiem luksoforu plāniem bezkonflikta satiksmes risinājumiem. Kādam var nepatikt.

Liepājā pēdējos gados ir samazinājies iedzīvotāju skaits, toties aizvien aug autotransporta skaits. Esam ieraduši skatīties caur vienu – autovadītāja – prizmu.

Taču visos gadījumos, kad kaut ko maina, vispirms jāpaskatās, kā tas būs gājējam, velosipēdistam. Un tad ir pavisam cits skats un viedoklis.

– Aizvien vairāk Liepājā pārbūvē un paaugstina gājēju pārejas, papildina ar drošības saliņām, izbūvē jaunus ātrumvaļņus. Kādi ir ieguvumi un varbūt arī mīnusi?

M. Zālītis: Brīžiem jau pārcenšas. Ganību ielā pie cietuma izbūvēja luksoforu. Stāv pie pārejas velosipēdists. Autovadītājs met pa bremzēm, fūre gandrīz iebrauc pakaļā. Bet ir jābrauc, deg zaļā gaisma!

Avārijas situācijas tur esmu redzējis vismaz trīs. Nezinu, man liekas, plūsma tur nav tik liela.

Vai vispār vajag slāpēt satiksmi?

Maģistrālās ielas – tā nav gudra doma kaut vai atgāzu dēļ. Pilsētas centrā – jā. Jo vairāk cilvēku, jo lēnākai vajadzētu būt satiksmei.

L. Zulmane: Ātrumvalņus vajag pie skolām, bērnudārziem, bet tos nevajag visur, tikai tāpēc, ka vajag. Ļoti daudz ielu ir tik augstu slieksni, ka, ar divriteni braucot, nevar izbraukt, ja to dara pa gājēju celiņiem.

Savukārt, ja brauc ar divriteni pa ielu, tad “besī” autobraucējus, ja brauc pa ietvi, tad “besī” gājējus.

S. Babins: Pilsētas centrā noteikti ir ieguvumi. Centru vajag maksimāli apgrūtināt autovadītājiem, maksimālais ātrums – 30 kilometri stundā. Protams, nevajag mākslīgi un nesaprotami ierobežot.

Jābūt maģistrālajiem ceļiem, kur var pārvietoties bez ātruma ierobežojumiem.

Centrā būtu labi novietot auto un tad doties kājām, ar sabiedrisko transportu vai skūteriem. Liepājas mērogs tam ir pateicīgs, centram cauri var iziet 20 minūtēs.

D. Jēriņš: Domāju, ka risinājumi strādā. Liepājā esam ieviesuši sarkano fonu gājēju pāreju baltajām svītrām, arī jaunos objektos, piemēram, Pļavu ielā.

Labākie risinājumi ir paceltās pārejas un krustojumi, kā Roņu ielā.

Visur to nevar izmantot, tas vairāk domāts dzīvojamo māju rajoniem, kur nekursē sabiedriskais transports. Kāds saka, ka nevarēšu tik ātri aizbraukt, taču drošība ir pirmajā vietā.

– Iedzīvotāji bieži lūdz lēnināt satiksmi līdz 30 kilometriem stundā, uzstādīt attiecīgas ceļa zīmes. Dažviet tas arī darīts. Vai drošība šajās vietās uzlabojas?

M. Zālītis: Zīmes “30” reti kur ievēro. Ja jau cilvēki pie stūres pat luksoforu neredz… 30 un ātrumvalnis – tad ievēros. R

eizēm iedzīvotāji domā, ka vajag lēnināt satiksmi, bet vai paši gribētu ar 30 braukt pa tranzīta ielu? Cita lieta ir pie bērnudārziem, skolām.

L. Zulmane: Nē, tas tikai rada papildu problēmas, jo tie, ka neievēro noteikumus, to arī turpinās. Tie, kam galva starp ausīm, domās un brauks atbilstoši situācijai.

S. Babins: Fiziskie šķēršļi, kas liek samazināt ātrumu, noder stratēģiskās vietās. Taču nevar vienkārši zīmes salikt.

Ja cilvēks pieradis braukt ar 50, bet pēkšņi ir 30, viņš nesaprot un turpina braukt tā, kā ierasts. Tad jāliek fiziskas barjeras un policijai vajadzētu regulāri kontrolēt.

D. Jēriņš: Transporta infrastruktūras komisija arī atsaka izvietot zīmes “30” dažās vietās. Ja zīme ir, tad autovadītājam tur ir jāuzmanās. Arī pašvaldības policijai ir ātruma kontrolēšanas ierīces, un šajās vietās var saņemt bargus naudas sodus.

Atsevišķos privātmāju rajonos ir zīme “30”, bet tur ir grants segums, kurā nevar izveidot ātrumvalni. Daudzviet iekšpagalmos ir priekšroka gājējiem un velosipēdistiem, zīme “20”.

Ja arī autovadītāji to ignorē, tad negadījuma situācijā tas būs viņiem diezgan slikti.

– Vai jāpanāk, lai arī nemotorizētais transports, īpaši elektroskrejriteņi, brauktu lēnāk, nekonfliktētu ar gājējiem?

M. Zālītis: Skrejriteņus jau ierobežo gan juridiski, gan nomātos arī elektroniski, tie nevar pabraukt ātrāk par 25. Privātais, protams, vat atčipot un braukt ar 50. Kā ierobežot – bedri rakt?

Velosipēds, skūteris, monoriteņi ir gana veikli. Pie Cukura ielas apļa var redzēt, kā taciņas iebrauktas apkārt ātrumu ierobežojošām margām.

Nedomāju, ka šie braucamie ir jābremzē. Īrētajiem to jau dara pie skolām, cilvēku pulcēšanās vietām.

Viena daļa brauc kā ārprātā, bet arī ar mašīnām mēdz braukt ārprātā un riski ir daudz lielāki.

Var jau slāpēt, mazināt, aizliegt, sodīt, bet tāda postpadomju rīcība nestrādā. Vajadzīga izglītošana, kampaņas, lietotnes, nevis cīņa ar sekām.

L. Zulmane: Skrejriteņi ir īpaša tēma. Nekad neesmu tos lietojusi, taču situācijas ielās ir apdraudošas. Diez vai kāds kontrolēs to braukšanas ātrumu. Iespējams, risinājums ir ieregulēts ātruma ierobežojums.

Lielākā problēma ir jaunieši, kuri brauc ar velosipēdu “bez rokām”, ausīs austiņas, rokās telefons. Mani jau divreiz pie domes ir notriekuši.

S. Babins: To var izdarīt, tikai nodrošinot piemērotu infrastruktūru, nodalot velobraucējus no citas satiksmes.

Jau vairākus gadus ir noteikums, ka velosipēdi ir daļa no satiksmes un jāpārvietojas kopā ar mašīnām. Ja nav prasmes un kultūras, tad nevar droši sadalīt ceļu.

Tāpēc velosipēdisti izvēlas trotuāru, kur priekšroka ir gājējiem. Reizēm viņi uzvedas briesmīgi – neievēro zīmes, luksoforus, ātrumu.

Liepājā ir labi piemēri – Aldaru ielā ir veloceļš abos virzienos, atdalīts no mašīnām un gājējiem.

D. Jēriņš: Tad, ja velosipēdistiem nav norobežota josla un arī pie gājēju pārejām, kur tiem būtu jāpārvietojas gājēju ātrumā, tā vienmēr nenotiek.

Trakākais, ka strauji maina braukšanas virzienu.

Pašlaik vēl notiek diskusijas par ķiverēm, kuras velobraucēji īpaši neatbalsta.

Ātruma ierobežošana nomas elektroskrejriteņiem Liepājas vēsturiskajā centrā līdz 10 km/h ir darba kārtībā, būvvalde un Attīstības pārvalde gatavo digitālu kartogrāfisko materiālu.

Kas attiecas uz privātajiem skūteriem, visdrīzāk uz nākamo sezonu mēs varētu sagatavot saistošos noteikumus.

Lielākā problēma ir ātruma kontrole. Pašvaldības policija kontrolēt var, bet paliek noķeršanas jautājums.

Problēmas ir uz veloceliņiem, pats esmu braucis, un man blakus Brīvības ielā skrejritenis kustas ar vismaz 50 km/h, kas nav normāli.

Vislielākais apdraudējums ir uz ietves

Gunta Anča, organizācijas “Sustento” vadītāja

Ir ļoti svarīgi, lai pieejamības risinājumi būtu vienādi. Diemžēl mūsu mazajā Latvijā vienādas lietas tiek risinātas dažādos veidos.

Piemēram, luksofori pat Rīgā katrā vietā pīkst citādi. Neredzīgam cilvēkam ļoti grūti saprast, kurš pīkstiens ir tad, kad var iet pāri. Luksoforiem taktilās pogas atrodas dažādās vietās.

Veloceliņus katra pilsēta iezīmē atšķirīgi. Vienā izdomāts, ka celiņš jāizliek ar krāsainu bruģīti, citā pa vidu ievelk svītru, vēl kāds ieliek taktilo joslu, kas, protams, ir ļoti vērtīgi no vājredzīgo un neredzīgo viedokļa.

Pieejamība daudzviet kļūst labāka, bet problēma tā, ka nav vienotu vadlīniju.

Liepāja būtu pozitīvais piemērs pieejamībā, taču citas pilsētas rīkojas interesanti.

Piemēram, Kuldīgā nav apmaļu, var ērti nobraukt no ietves uz ielas, bet reljefā tur ielikuši apaļos bruģakmeņus. Ja esi ratiņkrēslā, tas ir ļoti sarežģīti.

Radošums ne vienmēr ir vajadzīgs. Labāk darīt lietas vienādi, nevis stilīgi un ne tik labi, kā vajadzētu.

Cilvēki ratiņkrēslā jūtas nedroši satiksmē, un vislielākais apdraudējums ir uz ietves.

Dodoties pāri ielai, uzmanāmies vairāk, bet tajā brīdī, kad pa ietvi ap stūri milzīgā ātrumā skrien skūterists, tā ir liela problēma.

Viens no risinājumiem būtu normālas velojoslas, kur braukt divriteņiem un elektroskrejriteņiem, bet jādomā, kā joslas ierīkot, lai transports netiktu ierobežots.

Katrai domei būtu jālemj par ātruma ierobežojumu elektroskūteriem.

Pašlaik transports kļūst pieejamāks, taču cilvēki nezina, ka viņi var braukt, tāpēc nebrauc. Savukārt transporta nodrošinātāji saka – kam mums to vajag, ja neviens nebrauc. Ļoti trūkst informācijas.

Ilgu laiku autobusu varēja pieteikt tikai pie konkrēta pārvadātāja. Notiek sarunas ar Autotransporta direkciju par to, lai cilvēks varētu pieteikt palīdzību, piemēram, reisā uz Liepāju, neskaidrojot, kurš ved, bet izdarot to kaut vai portālā 1188.

Jaunajos “Škodas” vilcienos palīdzība nav vajadzīga, jo tiem ir uzbrauktuve, bet tā darbojas tikai tur, kur ir jaunās platformas. Cik stacijās tās ir? Vecajos vilcienos vajag pacēlāju, kas atkal ir tikai dažās stacijās.

Ja cilvēks ratiņkrēslā, kā es, vēlas braukt, menedžments ir ārkārtīgi sarežģīts.

Kopā ar Satiksmes ministriju domājam par infografikām, kas palīdzētu cilvēkiem vieglāk orientēties pieejamības jautājumos.

Jau panācām, ka Rīgas stacijā pacēlējs jāpiesaka nevis 24 stundas, bet pusstundu iepriekš.

Uzziņai

Satiksmes drošības uzlabojumi

– Ietves izbūve Studentu rotas ielā no Pulkveža Brieža ielas līdz Atmodas ielai.

– Iekšpagalmu piebraucamo ceļu asfaltēšana gar ēkām Slimnīcas ielā 15 un 7 un Mirdzas Ķempes 16 un 18.

– Apgaismojuma izbūve virs gājēju pārejām Tirgus un Jelgavas ielas krustojumā, Cenkones un Sudrabu Edžus ielas krustojumā, Ģenerāļa Baloža un Mežmalas ielas krustojumā, Eduarda Tisē un Zirņu ielas krustojumā, Jaunās ostmalas un Zemnieku ielas krustojumā, starp īpašumiem Salmu 50 un Ezera ielu 98, Salmu un Amatas ielas krustojumā (visi – 2025. gada objekti, turpinās projektu dokumentācijas izstrāde).

– Regulējamas gājēju pārejas ierīkošana Dārza un Ganību ielas krustojumā; plānotaspārejas pie O. Kalpaka tilta un Šķēdes ielā pie Dzintara vidusskolas; Ganību un Klaipēdas ielas krustojumu aprīkos ar ceļu satiksmes zīmēm un marķējumu.

– Šogad notiks ātrumvaļņu izbūve Reiņu meža ielā, posmā no Nr. 2 līdz Nr. 12, Šķēdes ielā no Nr. 15 līdz Krūmu ielai, Namdaru ielā no Nr. 22 līdz Ventspils ielai un Strazdu ielā no Nr. 10 līdz Nr. 6.

– Šķērsielu krustojumos ar Zirņu ielu līdzšinējās zīmes “Dodiet ceļu” nomainītas ar “STOP”.

Avots: Komunālā pārvalde

Uzziņai

Bojāgājušie

• 2014. gadā – 1,
• 2017. gadā – 4,
• 2018. gadā – 3,
• 2019. gadā – 1,
• 2020. gadā – 1,
• 2021. gadā – 4,
• 2022. gadā – 1,
• 2015., 2016., 2023. – 0.

Avots: Liepājas pašvaldība

Es domāju tā: Vai Liepājas ielu satiksmē jūtaties droši?

Kaspars – strādā glābšanas dienestā pludmalē:

– Es jūtos droši. Neliekas, ka Liepāja būtu bīstama kā pilsēta. Es pārvietojos vairāk ar kājām, ar autobusiem. Ir bijušas situācijas, ka šoferi neapstājas pie gājēju pārejas, nepalaiž, bet tas nav sistemātiski.

Ilze – pensionāre:

– Pagaidām, jā, jūtos droši. Kad man būs vairāk gadu, noteikti domāšu citādāk. Tā kā man ir brilles, man jāskatās, kur lieku kāju. Jo ielas ne visur ir vienādi gludas.

Iveta – strādā skaistumkopšanā:

– Liepāja ir fantastiska pilsēta, man ļoti patīk. Daudzus gadus braucu ar mašīnu, tagad staigājot kājām, redzu, cik skaita mums ir Liepāja. Satiksme? Mašīnas man netraucē, vienīgi tie zaļie ķēmi – elektoskrejriteņi. Man tie visvairāk nepatīk. Visur mētājas… Liepājā, man šķiet, šoferi ir pieklājīgi, palaiž, reti bijis, ka nav kaut kas kārtībā.

Artūrs – datorspeciālists:

– Ja esi uzmanīgs, tad ir diezgan droši. Es pamatā dzīvoju Grieķijā, un tur ir daudz traģiskāk. Jo tur sarkanā gaisma ir vairāk kā ieteikums, nevis likums. Esmu iemanījies, dzīvojot Atēnās trīs gadus, ka vienmēr – ja tu skaties, kur tu ej, neskrien, tad ir diezgan droši. Un pēc tā es vados Liepājā. Kaut arī tev ir zaļais, tik un tā paskatos gan pa labi, gan pa kreisi. Ja tādas vienkāršas lietas ievēro, tad uz ielas ir droši. Dažbrīd bijušas dusmas uz elektroskrejriteņiem, jo braucējiem šķiet, ka viņiem visur ir priekšroka, bet tā jau nav.

Silvija – pensionāre:

– Pamatā jūtos droši. Bet pašam jābūt uzmanīgam, ļoti jāskatās, ejot pa ietvi, šķērsojot brauktuvi. No elektroskrejriteņiem ir jāuzmanās. Jo tu ej un nezini, kurā brīdī kāds parādīsies no mugurpuses, paskries garām. Viņiem ātrumi lieli, ar pārējiem nemaz nerēķinās. Vai autovadītāji ir kulturāli, palaiž pie gājēju pārejām? Ne vienmēr. Visi kaut kur steidzas.