Nevar teikt, ka pārpārēm,
taču sēnes mežā ir. Atkarībā no vietas izvēles un veiksmes var tikt pie labu
labām bekām, rudmiesēm un pat sēņu karalienēm baravikām. Tikai jāuzmanās no
ērcēm, jo to arī šogad mežos netrūkstot.

Dzirdējuši mudinājumus, ka
sēņu mežā nu ir, cik uziet, devāmies turp arī mēs. Iepriekšējos gados labas
sēņu vietas bija Jūrmalciemā, lokatora apkārtnē. Taču šogad tur nekā diža nebija.
Tik vien kā pāraugušas bērzlapes un micēlija biezputrā pārtapušas vecas un
tārpainas sviesta bekas. Ja vēl ņem vērā, ka šo it kā militāro objektu sargā
gluži kā slepenu raķešu bāzi padomju laikā vai miljonāra privāto vasarnīcu,
brīdinot, ka nedrīkst vispār pat tuvoties, jo tur esot nikns suns, tad
jāsecina, ka šī iecienītā sēņošanas vieta kļuvusi pavisam nepievilcīga.

Tāpēc izdomājam citu
virzienu – uz Vērgales pusi. Arī tur pie vecā Ventspils ceļa savulaik ir vākta
diezgan branga sēņu raža.

Vēl pirms noteiktā mērķa
pamanījām itin pievilcīgu priežu un egļu silu bez papardēm, jo, kā zināms,
sēnes kopā ar šiem augiem diez kā nesadzīvo. Nolēmām izmēģināt laimi un
stundiņu paķemmēt šo meža nogabalu. Sēņotāju tur nebija daudz, un tas
iepriecināja. Pamanījām staigājam kādu vīru, kurš, mūs ieraudzījis, gan nebija
iepriecināts, jo saprata, ka vēl trīs konkurenti samazina viņa sēņu groza
piepildīšanas ātrumu. Tāpēc viņš apgriezās un devā uz otru pusi. Bet mēs
metāmies mežā iekšā. Un jāteic, ka nebijām vīlušies. Jau pirmajās minūtēs
uzgājām vairākas glītas beciņas. Sēņu grozi sāka pildīties, un stundas laikā
tie jau bija līdz pusei pilni.

Devāmies tālāk uz veco
Ventspils šoseju, un tur mūs pārņēma šoks: vietā, kur kādreiz vācām bekas un
baravikas, rēgojās izpostīts klajums, kur notikusi kailcirte. Skats patiešām nebija
patīkams, jo, šķita, ka visa šī meža nogabala zeme ir sazin kādu iemeslu dēļ
uzarta.

Mēģinājām laimi blakus
mežiņā, taču arī tur nekāda lielā guvuma nebija. Jo bija redzams, ka arī tur
cirsti un stipri retināti koki. Sēnes šādās vietās pēc tam ilgi neaug. Tik vien
kā grāvmalā Ilzei izdevās uziet diezgan prāvu rudmiešu koloniju.

Braucām vēl dziļāk meža
ceļos, meklējot vietu, kur vēl nav likti lietā cirvji. Un tas izdevās. Aiz
mazdārziņu kooperatīva ieraudzījām mežu, kas patiešām likās pirmatnīgs un
neskarts. Norunājām, ka šo vietu pazondēsim kādu stundiņu. Taču tas ievilkās
ilgāk, jo atradām tīri labu sēņu vietu. Ceļa malā izdevās atrast pa kādai tārpu
neskartai sviesta bekai, bet dziļāk iekšā uzgājām gailenes, kā arī citas labas
sēnes: vērša mēles, rudmieses, vilnīšus, podiņus, priežu sviesta bekas, apšu
kundziņus un arī pa dažai labai brangai baravikai. Pēc šīs ķemmēšanas visiem
grozi un spaiņi jau bija gandrīz pilni.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 9. septembra numurā.

#kvards-20130909-05#