Kad šķēdeniece Līga Strazdiņa ar savu levrešu pulciņu dodas pastaigā, dažs labs atskatās. Trauslie, bet mudīgie suņi piesaista skatienus un paši gatavi dāvāt apkārtējiem krietnu ieinteresētības un sirsnīguma devu.

“Kur zaķis?” saimniece mudina suņus pievērsties fotogrāfam, kurš raugās pēc labākā kadra. Levretes tūliņ saspicē ausis. “Harpija, uz to pusi skaties,” viņa aicina. “Flora, sēžam smuki! Bet Nordi!…” Līga smaidot organizē. Šie, protams, neesot suņu pilnie vārdi, dokumentos tie ir krietni garāki. Septiņās pavadās ir septiņi suņi, astotais šoreiz palicis mājās – jau sešpadsmit gadu vecumu sasniegušajai suņu dāmai Martai spēka tagad mazāk. Tikai divi no šī pulciņa nav Līgas pašas audzēti, tie atvesti no Sardīnijas un Slovēnijas. Šajā bariņā katram ir savs raksturs, individualitāte.

“Šie ir paši mazākie vēja suņi, itāļu kurti vai itāļu greihaundi,” saimniece skaidro. “Viņi nav dekoratīvi, viņi ir mazi sportisti.”

Levretes ir ļoti aktīvi suņi, tiem vajag daudz kustību, īpaši kamēr tie vēl jauni. Šķēde ir laba vieta, var iet pastaigāties uz mežu, uz jūru, un saimniece ar suņiem to arī labprāt dara. “Bet viņi ir ļoti paklausīgi, uz cilvēku tendēti. Mājās visu laiku sēž blakus, guļ blakus, nekur bez viņu līdzdalības nevar aiziet.”

Līga Strazdiņa ir savulaik uz Rīgu pārcēlusies liepājniece. Tagad viņa ir atpakaļ šaipusē, “visu cauru gadu” dzīvo Šķēdē, divpadsmitajā ielā. Līdzi pārcelta arī levrešu audzētava “Astra Bravissimo”, kas radusies jau pirms piecpadsmit gadiem, līdz ar Martu, pirmo levreti, kas ienākusi ģimenē. Sākumā nemaz neesot domāts par izstādēm vai ko tādu, bijis vienkārši prieks par suni. “Bet tā pamazām vien tikām līdz tam, ka piereģistrējām audzētavu.” Līgas profesija nemaz nav ar suņiem saistīta, viņa ir celtniecības inženiere. Liepājā šos suņus audzējot vēl tikai vienā vietā, tur to neesot tik daudz. “Pie mums kucēnus pērk maz, Liepājā, šķiet, man neviena bērna nemaz nav. Liela daļa aiziet uz ārzemēm, pēdējā laikā Lietuvā tie ir ļoti populāri.”

Izstādes, kuras suņi apmeklē visā Eiropā, esot saimnieka priekam, bet sacensības ir pašu suņu gandarījums – saka Līga. “Viņiem šausmīgi patīk skriet. Jau braucot uz sacensībām, viņi mašīnā sāk riet, zinot, ka tūliņ būs medības.” Suņi piedalās skriešanas sacensībās, ķerot mehānisko zaķi gan pa meža taciņām, gan reisinga apļos, pirms tam jāapmeklē arī treniņi. Lielākoties tie notiek Rīgā, bet tagad, iespējams, trenēties varēšot arī Ventspilī, kur šī joma attīstoties. Pateicoties ienākumiem par kucēniem,  šos braucienus varot atļauties. “Tas ir hobijs, kas sevi var atpelnīt. Bet, protams, tas nenotiek uzreiz,” Līgai tā vispirms ir liela patika pret šiem trauslajiem, bet stiprajiem suņiem.