Politiķu un ierindas cilvēku “paralēlās dzīves” bija viens no iemesliem, kāpēc Eiropu pārņēma populisma gars. Kad 2015. gadā Eiropu pāršalca imigrantu krīze un sabiedrībā plašu rezonansi raisīja virkne ar ieceļotājiem saistītu krimināla rakstura notikumu, ierindas eiropietis nespēja saprast, kāpēc viņa rimto ierindas dzīvi maina jaunas reālijas, kurās vainojami politiķu pieņemtie, bet neizskaidrotie liberālu imigrācijas politiku veicinošie lēmumi, ar kuru sekām vairākas Eiropas valstis cīnās vēl šodien.

Līdzīgi notika ar pašpārliecinātajiem britu konservatīvajiem, kas nevēlējās pietiekamu uzmanību veltīt savai tautai, skaidrojot kopīgās Eiropas vērtības un nepieciešamību turpināt dzīvi Eiropas Savienībā.

Tā rezultātā 2016. gada Jāņu rītā Eiropa un visa pasaule pamodās “Breksita” rēga ēnā un tagad jau ceturto gadu cīnās ar seku sakopšanu.

Tāpēc Eiropas politiķiem vairāk nekā jebkad agrāk būs jāapzinās, ka nepietiekama savu lēmumu skaidrošana un to saistīšana ar sabiedrības vajadzībām var novest ne tikai pie ES un kontinenta šķelšanās, bet arī pie daudz skumjākām sekām.

Optimistiski raugoties, vēsture gan ir apliecinājusi sabiedrības spējas pēc aukstas ūdens šalts saņemties, izdarīt secinājumus un pieņemt pareizos lēmumus.

Tā pēc “Breksita” un ASV prezidenta vēlēšanu šoka kā pozitīvs pro-Eiropas reālisma perspektīvas vēstījums nāca vēlēšanu rezultāti Nīderlandē 2017. gada martā, kad oranžās zemes vēlētāji teica pārliecinošu “jā” esošajam premjerministram Markam Ritem no centriski labējās Tautas partijas brīvībai un demokrātijai (VVD), sarūgtinot lielas cerības lolojušo populistu, Brīvības partijas politiķi Gērtu Vildersu.

Neilgi pēc tam, 2017. gada maijā, pasaule aizturēja elpu, kad Francijā notika prezidenta vēlēšanu fināls starp vēlāk uzvaru guvušo Emanuelu Makronu un Nacionālās frontes populisti Marinu Lepēnu. Viva la Europe! Tomēr šiem notikumiem nevajadzētu ļaut atslābināties mūsu kopējās Eiropas politikas veidotājiem.

Bet Vācijas aizsardzības ministres Urzulas fon der Leienas kļūšana par Eiropas Komisijas prezidenti deva iespēju šo amatu ieņemt Annegrētai Krampai-Karenbauerei, pašreizējās kancleres Angelas Merkeles pēctecei Vācijas vadošās politiskās partijas CDU vadībā.

Jūlija otrajā pusē A. Krampa-Karenbauere intervijā “Frankfurter Allgemeine Sonntagszeitung” paziņoja, ka Vācija līdz 2024. gadam apņemas palielināt valsts militāros izdevumus līdz 2% no IKP, līdzīgi kā to jau izdarījusi Latvija un virkne citu NATO dalībvalstu.

Paziņojums par gatavību militāro tēriņu pieaugumam ir apzināšanās, ka Eiropas nākotne lielā mērā balstās uz pašas spējām garantēt savu drošību.

Jautājuma aktualitāti gan lielā mērā nosaka ASV prezidenta Donalda Trampa retorika, draudi izstāties no NATO, un ar Eiropas partneriem nesaskaņotā rīcība citos stratēģiskās politikas jautājumos, piemēram, attiecību veidošanā ar Irānu.

Šobrīd Vācija militārajām vajadzībām tērē gandrīz 50 miljardus ASV dolāru (44,6 miljardi eiro), kas ir aptuveni 1,2% no IKP (Stockholm Peace Research Institute (SIPRI) dati), tādējādi nav grūti izskaitļot tās pienesumu absolūtos skaitļos tuvāko piecu gadu laikā NATO, Eiropas un līdz ar to arī Latvijas drošībai.

Silvestrs Savickis, Rīgas Stradiņa universitātes politikas zinātnes doktorants

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par pielikuma saturu atbild SIA ”Kurzemes Vārds” un pārējās reģionālās izdevniecības, kas iesaistījušās projektā kā partneri.

#SIF_MAF2019.