Nesenajā reizē vairāki cilvēki tika ievainoti, lai gan daudziem izdevās laikus evakuēties.

Precizēju – “evakuēties” nozīmē vienkārši ātri izskriet laukā no vilciena uz tīruma vai mežā, kad vilciens apstājas gaisa trauksmes dēļ; cilvēkiem izdevās ātri izlēkt un paslēpties aiz kokiem vai vienkārši nokrist zemē.

Tomēr vilciena stjuartei Dņipro–Zaporižjas līnijā tajā pašā dienā nepaveicās, viņa tika nogalināta tieši vagonā. Viņa bija nolēmusi pārbaudīt, vai visi pasažieri ir izkāpuši no vagona, bet pati laikus nepaspēja izkļūt.

Kopumā kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma Ukrainā, pildot savus pienākumus, ir nogalināti 52 dzelzceļa darbinieki.

Tas ietver vilcienu pavadoņus, staciju dežurantus un vilcienu vadītājus – visi viņi gāja bojā tieši savās darba vietās.

Krievijas armija pastiprināja Ukrainas apšaudi tūlīt pēc tam, kad Trampa sarunu vedēji atstāja Kijivu. Uz Ukrainas galvaspilsētu un citām pilsētām uzreiz tika palaistas ballistiskās un spārnotās raķetes, kā arī simtiem dronu.

Kā jau bija gaidāms, šīs jaunākās tukšās sarunas ar ASV sūtņiem beidzās ne ar ko.

Sarunu vedēju braucieni uz Maskavu un Kijivu bija svarīgāki Trampam nekā Krievijas un Ukrainas līderiem.

Trampam ir jāuzvar vēlēšanās, un, lai to izdarītu, viņam ir jāveido miera uzturētāja tēls. Viņš neko nevar panākt attiecībā uz Irānu. Tad vēl ir Krievijas un Ukrainas karš.

Viņš neizdarīs spiedienu uz Krieviju – vienkārši tāpēc, ka viņš to nevar; viņam trūkst ietekmes, lai to izdarītu.

Ķīna varētu izdarīt spiedienu uz Krieviju, taču tā gaida, kad ASV lūgs šādu soli, un tad ķīnieši iesniegs ievērojamu rēķinu par “saviem pakalpojumiem”.

Tāpēc Tramps izdarīs spiedienu uz Ukrainu.

Kremlis uzskata, ka laiks ir viņa sabiedrotais. Putins ir pārliecināts par savu militāro pārspēku un neredz iemeslu kompromisam.

Tikmēr Eiropa ir satraukta par režīmu maiņas iespējamību ietekmīgās sava kontinenta valstīs un tāpēc, visticamāk, šobrīd nespers nekādus krasus soļus.

Putina galvenā prasība paliek nemainīga: Ukrainai ir jāizved savs karaspēks no visa Doņeckas apgabala teritorijas,

ieskaitot pilsētas un nocietinātās teritorijas, kuras Krievijas armijai nav izdevies ieņemt četrarpus kara gadu laikā.

Turklāt Maskava turpina pieprasīt, lai Ukraina atteiktos no potenciālās dalības NATO un atdotu Krievijai četru Ukrainas reģionu teritorijas, kuras Kremlis ir pasludinājis par savām, lai gan pilnībā nekontrolē nevienu no tām.

Nekāds miers neiestāsies. Runāšana par būtiskiem sasniegumiem sarunu procesā ir tikai diplomātiskas pļāpas. Viss paliks tā, kā iepriekš, – bez lielām cerībām.

Ukrainai vienkārši atkal ir jāturpina turēties. Un galvenais – jāpārdzīvo gaidāmā ziema.

Oleksandrs Grinka, žurnālists