D. Žāže šogad saņēma “Gada skolotāja” balvu nominācijā “Mūžs izglītībā”, jo pedagoģijā aizvadīti vairāk nekā 40 gadi.

Dace oficiāli ir pensijā, bet būt par pilna laika omi saviem mazbērniem viņa vēl neplāno, jo turpina strādāt par skolotāju.

– Vai bērnudārzs “Saulīte” ir jūsu vienīgā darbavieta?

– Nē, pēc augstskolas strādāju E. Veidenbaumas ielā, kur tagad atrodas bērnudārzs “Ķipars”. Bet sanāca pavisam neilgi, jo gaidīju savu pirmdzimto – meitiņu.

Pēc tam mana darbavieta bija 3. bērnudārzs Klaipēdas ielā. Patlaban tur ir Līvupes pamatskola-attīstības centrs. Tur nostrādāju ilgi.

“Saulīte” ir mana trešā darbavieta, decembrī paliks 30 gadi, kopš šeit strādāju. Mainās kolēģes, auklītes, bet es arvien palieku turpat, grupiņā “Zvaigznītes” (sirsnīgi smaida).

– Kāda vecuma bērniņus audzināt?

– Man ir četrgadnieki. Pagājušajā gadā bija trīsgadnieki, vēl pirms tam pavadīju uz skolu sešgadniekus. Mans kopējais darba stāžs ir 45 gadi.

No šīs vasaras esmu oficiāli pensijā. Noformējot dokumentus, sociālajos man jautāja: “Jūs tiešām vēl strādāsiet?” Atbildēju: “Protams!” Laikam bieži negadās, ka pedagogs turpina. Es vienkārši vēl gribu darīt šo darbu.

Esmu pateikusi – ja pienāks rīts, kad es negribēšu iet uz darbu, tad es nestrādāšu. Bet tāds vēl nav pienācis.

Protams, ejot mājās, jūties kā izspiests sūklītis, bet tad satiec savu ģimeni, savus mīļos. Atkal uzpildos un sāku no jauna.

– Kādēļ izvēlējāties skolotāja profesiju?

– Šķiet, mācījos 6. vai 7. klasē, kad sapratu, ka man patīk bērni. Kaimiņos dzīvoja daudzbērnu ģimene, kurā auga pieci bērni. Vecāki bija jauni, gribēja aiziet uz kino, vēl kaut kur un man palūdza pieskatīt viņu bērnus.

Man ir fotogrāfijas, kurās esmu redzama, kā staigāju ar viņiem pie rokas. Drīz es biju kā vēl viens no viņu kuplās ģimenes.

Mācoties vēl pamatskolā, es Smiltenē vasarās strādāju bērnudārzā par auklīti.

Lai arī mans kopējais darba stāžs ir 45 gadi, esmu bijusi tikai un vienīgi pedagoģijā.

Lai pārliecinātos, vai tiešām vēlos būt skolotāja, pēc vidusskolas pabeigšanas vienu gadu nostrādāju bērnudārzā. Sapratu, ka gribu, un no Smiltenes aizbraucu, lai studētu Liepājā.

Plāns jau bija braukt arī atpakaļ, bet šeit satiku savu mīlestību un paliku. Tā nu esmu liepājniece no 1979. gada, kad iestājos augstskolā.

Es izvēlējos sākumskolas skolotāja programmu, bet skolā neesmu nostrādājusi nevienu dienu.

– Kā tā sanāca?

– Uzreiz pēc valsts eksāmeniem man piedzima meitiņa. Nodevos viņas auklēšanai. Kad meitai palika gads un seši mēneši, vajadzēja sākt strādāt.

Tobrīd bērnudārzos trūka pedagogu, un man pateica, ka vieta manam bērnam dārziņā būs tad, ja arī pati iešu strādāt par pedagogu šeit, nevis skolā. Piekritu, un tā es nonācu 3. bērnudārzā.

Mazie bērni mani aizrāva. Es iegāju bērnudārzā un sapratu, ka viņi ir tik mīļi, jauki, atklāti, atvērti. Tādi dzīves neapbružāti un patiesi.

Katrs bērniņš ir ar savām vajadzībām, un ir tik svarīgi viņu iepazīt. Citam ir vajadzīga samīļošana, citam tikai pateikt labu vārdiņu. Tas ir mans sirdsdarbs, un tā ir arī mana misija būt par skolotāju.

Es bērnus salīdzinu ar puķēm. Man pašai ļoti, ļoti patīk puķes. Dārzā audzēju daudz rožu, hortenzijas, man ir siltumnīca, audzēju stādus. Un arī kopā ar bērniem audzējam. Jo manā uztverē vērtība ir dzīvība, ģimene, darbs, daba, mūsu valoda.

Mēs ar bērniem katru dienu izejam ārā, skatāmies, kāds šodien ir laiks, kādi koki ir apkārt, kukaiņi, putni. Es cenšos raisīt bērnos mīlestību pret dabu. Audzējam un stādām pagalmā puķu dobes. Daba man pašai dod lielu spēku. Mežs, jūra…

Es daudz sportoju: nūjoju, braucu ar riteni, ar vīru vēl nopeldamies. Man ir sevi jāuztur formā, jo ar bērniem ir jāskrien, jāvingro. Ja tu vairs to nevari, tad ir viss, te vairs nav ko darīt.

– Jūs savos 65 gados izskatāties lieliski. Kāds ir jūsu noslēpums?

– Dzīvesprieks, būšana dabā, daru to, kas iepriecina sirdi (smaida). Man ļoti patīk mans darbs. Saņemu lielu atbalstu no savas ģimenes.

Ko tik nav darījis mans vīrs! Pat kastaņos urbis caurumus. Meitu paaicināju, lai kaut ko man uzzīmē, pamainot vidi bērnudārzā. Iesaistīju visu ģimeni.

Kad ir bijis grūtāks brīdis, dēls uzmundrināja: “Mammu, saņemies! Domā pozitīvi!”

Ģimene jau mani pažēlo, aicina taupīt spēkus, redzot, ka vēl vakarā sēžu pie datora, gatavojos darba dienai. Manas datorprasmes nav tik veiklas. Protams, esmu apguvusi visas vajadzīgās programmas. Mums bija ELIS, tagad ir e-klase.

Tev ir jāiet laikam līdzi, jāmācās. Redzu, ka jaunie tomēr var visu ātrāk… Bet man ir atkal citas vērtības, ar ko varu dalīties, ko jaunajiem dot. 

– Kas jums patīk no jaunās kompetenču pieejas mācību saturā?

– Man patīk, ka ļaujam bērnam darīt pašam, ļaujam radoši izpausties. Bērniņš ir apmierināts, lai arī kāds darbiņš būtu.

Kādreiz bija tā, ka vadījāmies pēc standartiem, visi visu darījām tā, kā bija noteikts. Bet tagad bērns var izvēlēties, būt radošs, būt patstāvīgs. Tas man patīk, to atbalstu.

– Vai esat no pedagogiem, kas ar bērniem rāpo pa grīdu, cenšoties būt vienā acu augstumā?

– Man nekad darbā nebūs auduma bikses, jo zinu, ka notupšos. Te ir, protams, jābūt uz grīdas, lai vari būt bērna acu līmenī. Tas ir vislabākais. Es arī cenšos darīt aktivitātēm līdzi.

Mums ir rotaļa “Uzmanību, gatavību, starts!”, ko spēlējam ārā, savā laukumiņā. Nostājamies un es katram dodu komandu. Un tad ir jāskrien arī man. Tādēļ draudzējos ar sporta apaviem vai zempapēžu kurpēm. Ģērbjos tā, lai man ir ērti.

Bet bērniem patīk, ja audzinātājas apliek skaistas krelles vai rokassprādzes.

– Bērni ievēro, ja skolotāja ir uzposusies?

– Jā, noteikti. Man reiz izteica komplimentu par blūzīti. Citreiz ievērots, ka ir skaisti ieveidoti mati. Es jau smejos – kolēģi tik ļoti visu nepamana kā grupiņā bērni.

– Un šie komplimenti ir tik īsti, teikti no sirds.

– Jā, jo bērni ir patiesi. Viņi nekautrējas pienākt klāt un tevi samīļot. Man saka vārdus: “Es tevi mīlu.”

Cik man ir bijuši audzēkņi, viņi visi ir bijuši tādi mīļi, kas grib apskāvienus.

Iesākot dārziņā rītu, mēs arī mācāmies teikt otram labus vārdus, samīļojam viens otru. Man šīs vērtības ir ļoti svarīgas.

Tāpat kā tādi tikumi kā iejūtība, labsirdība, empātija, taisnīgums. Tās ir svarīgas, īpaši šodien.

– Vai jūtat, ka bērnu ģimenēs to piekopj, uzsver?

– Kad divas reizes gadā tiekamies sapulcēs, par to runājam. Bet vecākiem ir daudz rūpju, viņi ir aizņemti darbos. Ikdienā ir liela steiga.

Es daudz ko saprotu, jo redzu, kā ir manu bērnu ģimenēs. Pārnāc mājās no darba pusseptiņos, jāpalīdz bērnam mācībās, jāgatavo vakariņas. Ir grūti, jā.

Kaut kā jau varbūt ģimenēs pietrūkst. Iespējams, uzmanības. Dažreiz domāju, ja bērniņš grib, lai viņu vienmēr mīļo, kā tad ar to ir mājās.

Aicinu vecākus pavadīt laiku ar bērniem par visiem 100 procentiem, nedalot uzmanību.

Apsēsties, paņemt grāmatiņu, apjautāties, kā pa dienu ir gājis. Un tikai sarunāties ar bērnu viens pret vienu. Viņiem ir ļoti svarīgi saņemt nedalītu uzmanību.

Tas ir tiesa, ka bērniņi šodien ir tādi nervozāki, neiecietīgāki.

– Un jūs visam pa vidu.

– Ar šiem bērniem esmu kopā otro gadu. Mēs daudz ko esam apguvuši, viens otru iepazinuši. Mani vienmēr silti sagaida, sauc par Dacīti, retu reizi par audzīti.

– Jūs nemulsina bērnu pārāk lielā atvērtība, tiekšanās pēc tuva kontakta?

– Saku, ka bučas lai pataupa vecākiem, pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Bet mums ir apskāvieni, varam viens otram pieglausties.

Kad kādā brīdī kāds pieskrien, apņem, uzreiz iekšā iedegas tāda kā dzirksts, kas liek saņemties, ja tobrīd jūties sabēdājies vai saguris.

Man svarīgs ir smaids. Jo, ja es smaidu, tad man pretī arī smaidīs. Bet mans smaids nav uzspēlēts, man vienkārši patīk smaidīt.

– Godināšanas ceremonijā saņēmāt īpašu piespraudi. Vai jūs to nēsāsiet?

– Piespraude ir tiešām ļoti skaista. Es arī 2007. gadā ieguvu nomināciju “Gada skolotājs”, un arī tad man dāvāja piespraudi. Bet es to nenēsāju. Bet šī gan mani ļoti uzrunā, bieži uz to paskatos.

Domāju, ka svētkos pielikšu pie apģērba, tikai jāatrod piemēroti sudraba auskariņi (pasmejas). Rota būs laba atmiņa meitai no manis.

Paldies manai vadītājai Dinai (Dinai Jaunzemei – L. K.-A.). Par nomināciju es zināju jau maijā, kad mums bija bērnudārzā pēdējā pedagoģiskā sēde. Dina mani bija pieteikusi Izglītības pārvaldē, un man tas bija negaidīts pārsteigums.

Es īstenībā jūtos sirdī ļoti jauna, tas kontrastē ar iegūto nomināciju.

Manuprāt, šajā darbā nevar novecot, jo tu jau tādā bērna prātā esi visu laiku. Tu smejies, jokojies. Bērniem patīk joki. Ir ļoti jādomā, kā viņus ieinteresēt, kā dabūt viņu uzmanību šeit un tagad.

– Vai šī iedibinātā godināšana pedagogiem ir svarīga?

– Es domāju, ka ļoti svarīga. Parasti maijā mums ir aptauja, kolēģi izvirza, kurš varētu būt “Gada skolotājs”.

Šis pasākums vienmēr ir kā svētki. Esmu bijusi gandrīz tajos visos, un arī šogad bija vienkārši brīnišķīgi. Man šķiet, ka ar katru gadu svētki ir arvien skaistāki.

– Kā jutāties uz skatuves kopā ar Mārīti Tarzieru un Maiju Bergmani, kas arī ir pedagoģes ar lielu darba stāžu?

–  Es biju tik satraukusies… Man bija prieks par kolēģiem, kam ir vēl spēks un enerģija strādāt savā izvēlētajā profesijā, dot savu pieredzi.

– Kā jūs reklamētu savu profesiju, lai piesaistītu tik vajadzīgās papildu darbarokas?

– Jā, tā ir, ka jaunie atnāk un aiziet. Grūti atbildams jautājums, vienkārši ir jājūt, vai tas varētu būt tavs sirdsdarbs.

Nenoliegšu, ka profesija ir diezgan grūta. Bet arī sniedz lielu gandarījumu. Silda vecāku pateicības vārdi par to, cik daudz mazajam esi devis. Aizkustina bērnu mīļums. Ir ļoti svarīgi, kādi kolēģi tev ir blakus.

Man jau šķiet, ka profesija ir skaista, bet prasa daudz – tavu brīvo laiku, mazliet no ģimenes.

Bet, redzot, ka bērns ir priecīgs un laimīgs, viņš daudz ko ir iemācījies, – tā ir lielākā balva.

Dārziņā atzīmējam dažādus svētkus, un tie ir skaisti brīži. Mazais prot noskaitīt dzejolīti vai nodziedāt dziesmiņu. Vecāku acīs Māmiņdienu koncertā ir prieka asaras. Tā dēļ vien es šo darbu mīlu.

– Kādēļ jaunie iet prom?

– Jo saprot, ka tas nav viņiem. Ir bijušas 1. kursa studentes, un labi, ka viņi nāk jau tik ātri. Jā, saka, ka ar bērniem var paspēlēties, bet ar to jau ir par maz. Bērniem ir jādod daudz vairāk. Mēs plānojam, rakstām, domājam, kā būtu labāk. Tam ir jābūt iekšā sirdī.

Noteikti vajag pamēģināt. Citreiz liekas, ka nesanāks, bet beigu beigās sanāk gan. Svarīgi, kāds tev ir vadītājs, cik atbalstošs personāls ir apkārt. “Saulītē” esam daudz jaunos ievirzījuši darbā. Un viņi nāk tādi diezgan gudri, zina, kā strādās, ko darīs ar bērniem.

Vēlme būt par pirmsskolas pedagogu vai nu ir, vai nav.

Bērns prasa lielu uzmanību. Šogad manā grupā ir 18 bērni, un ir labi. Ja ir vairāk nekā 20, tad ir grūti, jo nevar visiem iedot vajadzīgo uzmanību. Tad vajag piesaistīt palīgus.

Reiz biju pieredzes apmaiņas braucienā uz Norvēģijā. Tur uz pieciem bērniem bija viens pedagogs. Katrs sēdēja savā telpā ar šiem pieciem bērniņiem un darbojās – lika lego vai zīmēja. Kolosāli!

Viņi ļoti daudz laika pavadīja dabā. Sēžas autobusos, brauc uz kalniem un cep desiņas. Ja es būtu jaunāka, tad ļoti gribētu pamēģināt tādu sistēmu, kāda ir tur.

– Vai nejūtaties iesprostota pilsētā? Esat cilvēks, kurš jūsmo par dabu.

– Kā ir brīvdiena, tā mēs braucam ārā no pilsētas. Man ir lauki Durbē. Tur dzīvo viena tante, kurai palika 97 gadi. Mēs daudz satiekamies, un viņa mani iedvesmo. Viņai ir brīnišķīgs dārzs, kuru ravē pati. Pa ziemu viņa ir pie ģimenes Rīgā, bet pavasarī ir atkal atpakaļ Durbē.

Kā vēl pavadu brīvo laiku? Sestdienu rītos braucu ar velosipēdu vai peldu. Man taču tepat Liepājā ir dārzs, siltumnīca. Kad bija atvaļinājums, es katru rītu nogāju gar dobītēm, palūkoju, vai viss ir kārtībā.

Man jau puķes kā bērni, bērni kā puķes. Bērni arī sēj mūsos sēkliņas, tās ir tās vērtības.

– Kā satikāt savu dzīvesbiedru? Apprecējāties jauni, ja laulībā nodzīvots jau 41 gads.

– Iepazīšanās bija vienkārša – ieraudzījām viens otru vienā kafejnīcā un sapratām, ka esam viens otram īstie. Jā, tā no pirmā acu skatiena.

Vizītkarte

Dace Žāže

• Dzimusi 1959. gada 24. oktobrī Smiltenē.
• PII “Saulīte” skolotāja jau 30 gadus.
• Šogad saņēmusi Liepājas pašvaldības apbalvojumu nominācijā “Mūžs izglītībā”.
• Pabeigusi Smiltenes vidusskolu; 1983. gadā absolvējusi Viļa Lāča Liepājas Valsts pedagoģisko institūtu, iegūstos sākumskolas skolotājas diplomu; 2004. gadā Latvijas Universitātē iegūta pirmsskolas skolotājas kvalifikācija.
• 41 gadu precējusies ar Aldi Žāži, meita Laura, dēls Kārlis, 5 mazbērni: Katrīna, Kaspars, Rodrigo, Rafaela, Luīze.
• Patīk dārza darbi, braukt ar velosipēdu, peldēt, nūjot.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.