liepajniekiem.lv
Dzīvoja kā vietējā
R. Rieksta bija pirmā, kura pieteicās praksei, jo vienmēr ir gribējusi doties uz Āfriku.
“Tas kādreiz bija mans sapnis! Esmu teikusi, ka gribu Āfrikā tīģerim paspiest degunu. Uzskatu, ka tas, ko tu saki skaļi, realizējas.
Man viens paziņa pirms kāda laika bija Kenijā, un atceros, ka viņam teicu, ka arī gribētu uz turieni doties, bet šaubos vai savā dzīvē to izdarīšu.
Nepagāja ne pāris mēneši, kad biju jau ceļā uz Dienvidāfriku,” stāsta R. Rieksta.
Sieviete piebilst, ka šī bija viņas pirmā reize tik tālu no mājām, jo līdz šim tālāk par Eiropu vēl nebija aizceļojusi. “Āfrika bija pilnīgi jauns izaicinājums.”
“Teikšu atklāti, es par Āfriku zināju diezgan maz. Paziņas teica, ka tur būšot nenormāli karsts, ka es tur apdegšot un ka tur esot liela nabadzība. Viņi man jautāja, vai braukšu mācīt bērnus ar tukšiem vēderiņiem?
Beigās tas, ko iedomājos, krasi atšķīrās no tā, ko ieraudzīju,”
atzīst Priekules vidusskolas skolotāja. No televīzijas viņai bija radies priekšstats, ka tā ir atpalikusi valsts.
Ierodoties Dienvidāfrikā, doktorante bija pārsteigta par to, cik viss izskatījās attīstīts. Pirmais iespaids par redzētajām ēkām, ceļiem un infrastruktūru bija, ka viss izskatās ļoti moderni.
“Es arī uzreiz apzinājos, ka mūsu valsts salīdzinājumā ar Dienvidāfriku ir maza drupačiņa. Durbanas pilsētā, kurā mēs apmetāmies, vien dzīvo vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju.”
R. Rieksta kopā ar vēl vienu doktoranti Baibu Blomnieci apmetās dzīvot pie vienas no Kvazulu-Natālas universitātes darbiniecēm. Dzīvojot ar vietējo, skolotājai nācās iepazīt arī valsts un pilsētas otru pusi – lielo nabadzību.
“Dzīvot ar vietējo bija ļoti liela privilēģija. Viņa parādīja arī narkomānu rajonus, kur ārā no mašīnas nevarējām kāpt.
Pilsēta ļoti konkrēti ir sadalīta rajonos. Ir bagātie rajoni, kur viss ir tīrs un sakopts, un ir nabadzīgie, kur uz ielām ir atkritumi,” redzētajā dalās R. Rieksta.
Uz nabadzīgajiem un bīstamajiem rajoniem nevar braukt arī tie afrikāņi, kuriem ir gaiša ādas krāsa, jo domstarpības nav atrisinātas vēl no kolonizācijas laikiem.
Tāpēc uz dažām publiskām vietām, piemēram, vietējo tirdziņu, R. Riekstu veda cita universitātes profesore Andžela Džeimsa, kurai ir tumša ādas krāsa, nevis baltā afrikāniete, pie kuras doktorantes dzīvoja.
Dzīvojot ar afrikānieti, LiepU pārstāvēm bija iespēja izmēģināt mājās gatavotus nacionālos ēdienus. “Tie bija asi. Mēs baudījām meža gaļu, kas bija antilope, jo tā viņiem ir ļoti iecienīta. Bieži tiek gatavoti arī rīsi ar kurkumu.
Sieviete, pie kuras dzīvojām, vienu vakaru atbrīvoja tam, lai mums iemācītu pagatavot kādu no šiem ēdieniem,”
pastāsta R. Rieksta.
Atgriežoties Latvijā, viņa savas jaunās zināšanas izmantoja, lai pagatavotu vakariņas ģimenei. Pielāgojoties viņa ēdienu negatavoja asu.
“Man gan nācās izmantot buciņa gaļu, jo antilopi pie mums nevar dabūt,” smej skolotāja.
Latvietes tika aizvestas izmēģināt arī dažādas kafejnīcas, restorānus un ēdnīcas. R. Rieksta pastāsta, ka ēdiens nebija dārgs, bet porcijas bijušas lielākas nekā Latvijas ēdināšanas iestādēs.
“Visur varēja sajust, ka klients ir pirmajā vietā. Pārsteidza, ka neatkarīgi no tā, cik solīda vai vienkārša bija ēstuve, visur sagādāja trauciņus līdzņemšanai.”
Dienvidāfrikas iedzīvotājiem pret ēdienu ir liela cieņa, tāpēc klientiem tas tiek dots līdzi arī tad, ja viņi to neprasa.
Uz skolu iet, lai paēstu
Esot praksē Kvazulu-Natālas universitātē, R. Rieksta turpināja savus LiepU uzsāktos pētījumus un pievērsa uzmanību arī dienvidafrikāņu studentu un pasniedzēju komunikācijai.
Viņu pārsteidza, ka profesori var pieiet un atņemt studentiem telefonus. “Tur pret pasniedzējiem ir liela cieņa un varbūt pat bijība.”
Doktorante atklāj, ka tur nav raksturīga starppriekšmetu saikne un sadarbība starp skolotājiem, tāpēc viņiem bija interesanti par to klausīties viņas sagatavoto lekciju.
“Man bija iespēja piedalīties matemātikas un fizikas stundās astotajai klasei. Kopā bija apmēram septiņas astotās klases, un tās bija sadalītas pa saprašanas līmeņiem,” stāsta R. Rieksta.
Viena mācību metode skolotāju iedvesmoja tik ļoti, ka viņa plāno ar to iepazīstināt arī citus pedagogus.
“Viņi izcili strādāja ar bērniem, kuriem bija vajadzīgs atbalsts.
Ir atsevišķa atbalsta klase, kurā ir viens skolotājs un divi skolotāja palīgi, kuri vienmēr ir gatavi asistēt bērnus. Galvenais akcents likts uz to, ka, tiklīdz bērns kļūdās, skolotājs uzreiz arī parāda kļūdu, nevis ļauj bērnam mocīties ar nepareizo vienādojumu.”
Tika parādīti arī tie apstākļi, kādos kādreiz mācījās skolēni Dienvidāfrikā. “Redzējām lielu konteineru, tādu, kādu parasti ved ar kuģiem. Viņi to ir novietojuši kā atgādinājumu. Vienā konteinerā mācījās 50 bērni. Tagad viņiem ir uzcelta ēka klasēm.”
R. Rieksta uzzināja, ka valsts visiem bērniem nodrošina skolas formas un ēdināšanu. Ēdiens kalpo par vislielāko motivāciju apmeklēt skolu, jo bērni mēdz daļu no savām maltītēm salikt līdzi paņemtajos trauciņos un nest ģimenei.
“Bijām arī bērnunamā. Tiem bērniem nebija mantu. Redzējām, kā viņi spēlējās ar jogurta bundžiņām,”
stāsta R. Rieksta.
Vienu brīdi viņas klēpi bija aizņēmuši trīs bērni reizē, bet viena meitenīte negribējusi iet prom. “Es viņu turēju apskautu kādas 15 minūtes, jo viņa vienkārši negribēja laist mani vaļā. Mana ģimene teica, ka vajadzēja viņu ņemt līdzi, ka pa visiem jau izaudzinātu,” skumji piebilst skolotāja.
Vienā pilsētas rajonā esot aptuveni 80 bērnunami. Jautājusi, vai šiem bērniem ir iespēja dzīvē izsisties un ko sasniegt, R. Rieksta saņēma pozitīvu atbildi: ja bērns cītīgi mācās, tad valsts pēc tam var finansēt arī studijas.
“Arī viena skolas direktore ir nākusi no 16 bērnu ģimenes. Daži vairs nav dzīvi, daži dzīvo, kā māk, bet viņa ar savu spītību un neatlaidību sasniedza to, ko vēlējās,” teic doktorante.
Asaras safari un pie okeāna
Katra nedēļas nogale tika izplānota tā, lai atbraukušajām LiepU praktikantēm tiktu parādītas dažas no Dienvidāfrikas skaistākajām vietām.
Pirmās brīvdienas R. Rieksta ar B. Blomnieci pavadīja safari. Kopā ceļā bija nobraukti vairāk nekā 400 km vienā virzienā, taču starpā bija iekļauta nakšņošana džungļos.
“Domājām, ka dzīvosim mazās koka mājiņās bez pārtikas, tāpēc līdzi paņēmām uzkodas.
Kad ieradāmies, skats pavērās uz lielu viesnīcas tipa māju ar saimnieci, kura gatavoja ēst. Varējām pašas izvēlēties istabiņas, kurās nakšņot.”
Nonākot safari, R. Rieksta neesot bijusi spējīga valdīt asaras. “Tās emocijas nevar izstāstīt! Abām ar Baibu asaras bira kā pupas, jo neko tādu iepriekš nebijām redzējušas,” atklāj doktorante.
Tiklīdz ticis pamanīts kāds dzīvnieks, tā mašīna uzreiz apstājusies. “Pirmajā stundā redzējām bifeļu baru, žirafi. No attāluma varējām pavērot arī lauvu. Bet zilonis man bija pilnīgi blakus!”
Vēl pēc kāda brīža kompānija piebraukusi pie upes, kur tobrīd atradās aptuveni 30 ziloņi. To skatu apbrīnojuši arī vietējie pavadoņi, jo ne vienmēr izdodas ieraudzīt tik lielu saimi.
Spilgti atmiņā palicis arī moments, kad viņi apstājušies, lai pamalkotu kafiju, un skatījušies, kā acu priekšā rikšo antilopes.
Iesēdinātas katamarānam līdzīgā transportā, LiepU pārstāvēm bija iespēja izbraukt pa okeāna ieteku.
“Tur bija nīlzirgi! Mums stāstīja, ka viņi tur pa dienām guļ, viens otru izmantojot kā spilvenu, bet naktīs dodas ēst. Esot nīlzirgu ģimene, kas mēdz apmeklēt vienu ciemu. Ieraudzījām arī degunradzi. Par to saudzēšanu viņi ļoti rūpējas, jo mēdz uzrasties malumednieki,” atzīmē doktorante.
“Aizdevāmies līdz Indijas okeānam. Tur arī notecēja kāda asariņa.
Katra aizgājām uz savu pusi, jo negribējās ne ar vienu runāt, šķita, ka tas miers jāpabauda vienai,”
smaidot pastāsta R. Rieksta.
Citas brīvdienas sievietes pavadījušas skaistā mājā pie okeāna, kur par viņām rūpējusies afrikāniete. “Viena siena ar skatu uz ūdeni bija pilnībā atverama. Tad nu mēs tur sēdējām, malkojām vīnu un baudījām okeāna šalkoņu. Vienu brīdi mums pat ieslēdza latviešu mūziku.”
R. Rieksta Āfrikā labprāt atgrieztos vēlreiz. Ja ne citā valstī, tad vismaz Dienvidāfrikā, lai kārtīgi pateiktos visiem, kas viņu tik laipni uzņēma.
“Varbūt citi domā, ka man savā vecumā vajadzētu vākt mazbērnus, nevis studēt un ceļot. Bet, ņemot vēra, ka mums ir jāstrādā līdz 65 gadu vecumam, es gribu būt interesanta saviem skolēniem, tāpēc priecājos par šādu izdevību,” pārliecinoši pauž R. Rieksta.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
